Augstākās izglītības reforma: radikāla, bet racionāla 43

Izstāde 'Daba un zinātne skolā! Mūsdienīgi!', LU Lielajā aulā. foto: Lauris Vīksne/f64
Uģis Gruntmanis
Print Friendly, PDF & Email

Lai izmainītu sistēmu, premjerministram jānozīmē atbildīgais ar plašām pilnvarām

Pēdējā gada laikā daudz diskutēts par augstāko izglītību un ir pieņemts reformu plāns  2010. – 2012. gadam, kuru kopā īstenos Izglītības, Finanšu, Ekonomikas un Kultūras Ministrijas, kā arī liels skaits citu institūciju. Pastāvot šādam neskaidram modelim, ir grūti saprast, kam sniegt ieteikumus un kurš tad tiešām būs šīs reformas īstenotājs. Idejas ir uzrakstītas, bet kā tās tiks realizētas, skaidrības nav.

Daudzas iestrādes šinī koncepcijā ir apsveicamas – kvalitātes kritēriju izstrāde pasniedzēju novērtēšanai, studentu un pasniedzēju apmaiņa ar ārzemju kolēģiem. Citas ir nevajadzīgas un nepareizas, piemēram, mērķis sasniegt 3% ārzemju studentu skaitu 2012. gadā (Kanāda, kas pēdējos 10 gados centusies ārzemju studentu skaitu palielināt, tas izdevies no 2 līdz 4.5%, taču jāatceras, ka Toronto, McGill un British Colombia universitātes atrodas “Times” žurnāla pasaules reitinga pirmajā trīsdesmitniekā, bet neviena Latvijas Universitāte Times reitingā nav pieminēta). Vairāk par to lasiet laikraksta “Diena” rakstā.

Sākumā jāsaprot, kur atrodamies un kāpēc.

Latvijā pēc Izglītības ministrijas datiem ir 113 000 studentu, un, lai gan tas ir mazāk nekā iepriekšējos gados, tas ir ļoti liels skaits pasaules augstākās izglītības kontekstā. Pēc tā, cik studentu ir Čehijā, proporcionāli iedzīvotāju skaitam Latvijā vajadzētu būtu 38 000 studentu, salīdzinot ar Lietuvas līmeni – 58 000, salīdzinot ar Igauniju – 78 000, un salīdzinot ar Zviedriju – 80 000. 

Satrauc arī tas, ka mūsu skolnieku zināšanu rezultāti pēc PISA starptautiska pētījuma rezultātiem ir sliktāki nekā vairākās no augšminētajām valstīm. Tātad mūsu studentu skaits ir milzīgs, kaut arī mūsu skolnieku zināšanas ir sliktākas. Kā tas ir iespējams?

Mūsu studentu skaits ir milzīgs, kaut arī mūsu skolnieku zināšanas ir sliktākas. Kā tas ir iespējams?

Vēl jo vairāk, uztrauc tas, ka Latvijā ir ļoti maz to skolnieku, kas sasniedz zināšanu 5. un 6. līmeni (testā zināšanas augošā secībā tiek vērtētas no 1.-6. līmenim) lasīšanā, matemātikā. Latvijā ir mazāk nekā 5% devītklasnieku lasa 5.-6. līmenī un kopējais punktu skaits lasīšanā ir 484. Salīdzinoši Lietuvā tie ir 3% un 468 punkt, Čehijā 5% un 478, Igaunijā 8% un 501, Zviedrijā 10% un 497, Somijā 13% un 536, Šanhajā (Ķīna) 20% un 556.

Matemātikā situācija ir līdzīga – Latvijā kopējais punktu skaits ir 482  un 5% skolēnu zināšanas ir 5.-6. līmenī, Čehijā 493 un12%, Zviedrijā 494 un 12%, Igaunijā 512 un 12%, Somijā 580 un 25%. Lietuvā ir zemāks punktu skaits – 477, bet vairāk to, kas atrodas 5.-6. kategorijā, salīdzinot ar Latviju. Šanhajā rezultāts ir 600 un 50%.

Pēc tā paša principa apkopojot rezultātus zinātnes priekšmetos, paveras šāda aina – Latvijā 4% un 494, Lietuvā 6% un 491, Zviedrijā 8% un 496, Igaunijā 12% un 528, Somijā 20% un 528, Šanhajā 22% un 575. Apkopojot datus, lasīšanā Latvija ieņem 30. vietu (Igaunija – 13.), matemātikā 36.vietu (Igaunija 17.), zinātņu priekšmetos 31.vietu (Igaunija 9.)

Ļoti satraucoši, ka bērniem, kas mācījušies lauku skolās, saņem vidēji par 20 punktiem mazāk jebkurā priekšmetā, vēl lielāka starpība ir starp pārtikušu un trūcīgu vecāku bērniem – atšķirība ir 30 punkti. Tas ir viens no būtiskākajiem iemesliem, kāpēc visām augstskolām jāstimulē (jāatlaiž mācību maksa) studentu uzņemšana no trūcīgajām ģimenēm, kā tas ir visur pasaulē. Vairāk par to šajā rakstā.

Ir skaidrs, ka skolnieki, kuru zināšanas ir 5.-6. līmenī, būs labi sagatavoti studenti un spētu nākotnē sniegt sabiedrībai būtisku intelektuālu pienesumu jebkurā laukā. Lai gan varētu likties, ka 20-30 punktu starpība PISA testā nav nekas liels, ASV ekonomisti ir aprēķinājuši, ja izdotos vidējo PISA testa punktu skaitu palielināt no vidēji 500 uz 520 nākošo 20 gadu laikā, tad IKP visā pasaulē pieaugtu par 60 triljoniem latu, vai pārrēķinot to uz Latvijas iedzīvotāju skaitu – par 1.5 miljardiem latu gadā. To apstiprina Ludger Wossemann no Minhenes universitātes: “Labākais ekonomikas attīstības noteicējs tālākā nākotnē ir skolnieku internacionālo testu rezultāti matemātikā un citās zinātnēs.” Tas skaidrs, ka tas nenotiks vienā un pat ne piecos gados, tomēr šajā virzienā būtu aktīvi jāstrādā.

Secinājumi no šīs sadaļas ir vairāki. Pirmkārt, Igaunija un Ķīna apsteidz daudzas valstis, kuru izdevumu izglītībai un vidējie ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir daudz augstāki (Ķīnā vidējais ienākums ir četras reizes mazāks kā Latvijā) un pierāda – nozarei piešķirtajai naudai ir liela nozīme, taču tā pati par sevi neuzlabos mūsu zināšanas. Otrkārt, lai gan ir svarīgi samazināt to jauniešu grupu, kas atrodas 1.-2. līmenī, augstākās izglītības attīstībai ir svarīgi, lai strauji pieaugtu vidusskolnieku skaits, kuru zināšanas ir tieši 5. un 6. līmenī, pretējā gadījumā mums būs neiespējami konkurēt ES un pasaules ekonomiskajā telpā.

Augstākā izglītība un nauda 

Latvijā par augstāko izglītību maksājam 1.5% ko IKP (0.74% no valsts un 0.76% privātie maksājumi, ES vidēji 1.13% valsts un 0.23% privātie). Studentu skaits ir milzīgs, bet valsts ieguldījums augstākajā izglītībā ir mazs un noteikti jāpalielina. Augstskolām ir daudz studentu un maz līdzekļu, pat pieskaitot privāto naudu, kas ieplūst sistēmā. Augstākajai izglītībai, kas Latvijā par maksu studējošiem ir dārga, vajadzētu nevis turpināt vairot nevienlīdzību starp pārtikušajiem un mazturīgajiem, bet tieši pretēji, radīt iespēju to samazināt.

Lai tas notiktu, mums jāpiekrīt Pasaules Bankas ekspertiem un visas attīstītās pasaules praksei (ieskaitot tirgus ekonomikas Meku ASV), kur augstskolas bakalaura studiju līmenī neatlaiž studiju maksu un nemaksā stipendiju tikai tāpēc, ka students labi mācās. Izcilniekiem, kas pēc PISA testa rezultātiem varētu būt ap 5% no vidējo mācību iestāžu beidzējiem, līdzīgi kā ASV “otrā piecdesmitnieka” privātajās augstskolās, būtu jānodrošina stipendija, par kuru cilvēks var izdzīvot nepiestrādājot. Šiem cilvēkiem būtu jānodrošina obligātas stažēšanās iespējas labākajās Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas augstskolās. Taču pārējiem finanšu atbalsta sistēmai ir jābalstās uz studentu vajadzībām (“need based”), pilnīgi jeb daļēji atbalstot ģimenes, kuru bērni ir spējuši iestāties augstskolā, bet nespēj samaksāt par mācībām. 

Studentiem jāsaprot, ka labākas zināšanas ir tās, kam jāstimulē viņus mācīties. Lai šo stimulu ieviestu, augstskolām pēc katra mācību gada jāizveido studentu reitings, kas palīdzēs darba devējiem vieglāk saprast, kuram dot priekšroku, pieņemot darbā. Lai ieviestu “need based” finanšu atbalstu studentiem, katram Latvijas iedzīvotājam būtu jāsāk vienreiz gadā pildīt īpašumu un ienākumu deklarāciju un cerams, ka Dombrovska kunga valdība to spēs īstenot jau drīz (tas palīdzēs augstskolām saprast, kuram studentam tiešām vajadzīga palīdzība).

Situāciju pasliktina tas, ka mums ir 60 augstskolas, daudzās no kurām nav pat minimāla konkursa. Par šīm augstskolām ne vecāki, ne skolēni nevar iegūt objektīvus datus (cik ir pasniedzēju uz studentu skaitu, kāda ir vidējā atzīme skolniekiem, kas uzņemti šinī augstskolā, cik strādā savā specialitātē pēc augstskolas beigšanas utt.). Anglijā uz 60 miljoniem iedzīvotāju ir 160 augstskolas, bet Ķīnā uz 1 miljardu ir 2263 augstskolas (jau tagad trīs no tām atrodas pirmajā pasaules simtniekā). Pārrēķinot pēc Anglijas parauga, mums Latvijā vajadzētu būt septiņām, bet pēc Ķīnas datiem, tikai piecām augstskolām. Latvijai ir jāizlemj, kādu ceļu iesim: pēdējos 20 gados ir izdarīts daudz par maz, un esošā sistēma ir fundamentāli jāmaina.

Pareizo ceļu mums sniedz ieskats vēsturē, ko jūnijā “Foreign Affairs” numurā apraksta Jēlas (Yale) Universitātes prezidents un profesors Ričards Levins (Richard Levine). Viens no secinājumiem – mēs nedrīkstam iet Vācijas ceļu, kur pēc otrā pasaules kara veiktās reformas (Vācijas modelis līdzinās mums labi zināmajam PSRS modelim) noveda pie tā, ka pasaules līmeņa universitātes strauji zaudēja savas līderpozīcijas un pašreiz labākā Vācijas universitāte – Getingenas universitāte ir tikai 43. vietā “Times” reitingā. Tas tika panākts, atdalot zinātniskos institūtus no universitātēm, naudu sadalot katrai universitātei līdzīgi pēc studentu skaita, neizvirzot mērķi divām vai trīs universitātēm būt par pasaules līderēm. Vāciju ir apsteigušas vadošās pētniecības universitātes no Austrālijas, Singapūras, Honkongas un Ķīnas, kas veiksmīgi pārņēmušas labākos pētniecības universitāšu modeļus, galvenokārt no Ziemeļamerikas. Taču pavisam nesen Vācija izlēma, ka izvēle atkal tiks likta uz trim Vācijas universitātēm, lai pārtrauktu lejupslīdi un padarītu tās konkurētspējīgākas Eiropā un pasaulē.

Singapūra ar 4.5 miljoniem iedzīvotāju 80. gados izlēma, ka tai būs viena pētniecības universitāte un tagad Singapūras Nacionālā Universitāte ir 34. vietā “Times” pasaules reitingā. 2007. gadā apvienojās Kopenhāgenas universitāte (177. vieta “Times” sarakstā) ar Karalisko Lauksaimniecības un Veterināro universitāti, un Dānijas Farmācijas Zinātņu universitāti, lai kļūtu par būtiskāku spēlētāju Eiropas telpā.

Latvijas augstskolu reformu plānā 2010.-2012. gadam ir minēts, ka būtu labi, ja augstskolas apvienotos, taču nav skaidrs, kā tieši tas varētu notikt, vai kas šo apvienošanos stimulēs. Lai pārvarētu augstskolu nomenklatūras vēlmi manipulēt ar šo izmaiņu procesu, būtu kritiski svarīgi, lai šo reformu procesu vadītu cilvēks, kas ir augsti respektēts mācībspēks, uzņēmējs vai baņķieris (Singapūras Nacionālo Universitāti transformēja viens no bijušajiem datoru kompānijas “Hewlett Packard” vadītājiem). 

Ir jāsaprot, ka galvenais mērķis nedrīkst būt uzņemto studentu skaits, bet gan izcilība pētniecībā, un izglītības kvalitāte. Universitāšu vadībām lielāka loma jāpiešķir padomēm, kurās atrodas nepolitiski, bet spējīgi cilvēki no dažādām profesijām, kam rūp augstākā izglītība un tās izaugsme Latvijā. Tie, kas uzskata, ka Latvijā vajadzētu būt piecām zinātnes universitātēm, pieļauj būtisku kļūdu – ejot šo ceļu, turpināsies augstākās izglītības stagnācija. Latvijai nav ne finanšu līdzekļu, ne akadēmiskā potenciāla, lai izveidotu un uzturētu piecas izcilas zinātnes universitātes, kas spētu konkurēt vismaz Eiropas kontekstā. Mēs esam maza tauta, katrā specialitātē mums jāsaliek visas galvas kopā, lai kvalitāte būtiski uzlabotos.

Izcilību mums nevajadzētu balstīt uz to, cik cilvēkus ar doktora grādu sagatavojam, bet gan cik šie cilvēki ar doktora grādu ir produktīvi. Augstākās izglītības koncepcijā ir noteikts, ka 2010. gada jāsagatavo 150, 2011. gadā 150 un 2012. gadā 250 jaunie zinātņu doktori, jo Latvijā esot mazs doktorantūrā studējošo skaits – 1.9% ( Zviedrijā tas ir 5.3%, Igaunijā 2.7%, Lietuvā 2.4%, un Čehijā 6.6%). Taču, ja mums būtu proporcionāli tik pat studentu, cik augšminētās valstīs, mūsu pašreizējais jauno doktorantu skaitlis ir daudz cerīgāks – attiecīgi 2.7% vai 2.74% vai 3.8% un pat 5.6%. 

Taču pats svarīgākais ir tas, ko jaunie cilvēki nākotnē iesāks ar doktora grādu. Ja tas nepieciešams tikai kā akadēmisks grāds,  nevis mērķis ir turpināt savas zinātniskās iestrādes, cīnīties par ES piešķirto naudu zinātnei, strādāt pie internacionālām augstas kvalitātes publikācijām, tad tas ir pilnībā zeme nomests laiks un nauda, ko valsts ir nevajadzīgi iztērējusi. Šī problēma ir sevišķi izteikta medicīnā, kur pēc doktora grāda aizstāvēšanas ir ļoti maz to cilvēku, kas turpina iesākto doktora tēmu pētīšanu un publicēšanu. Pretēji tas notiek Ziemeļamerikā, kur doktora grāda iegūšana prasa papildus 3-4 gadus pēc medicīnas fakultātes un rezidentūras beigšanas (neapvienojot to ar klīnisko darbu) un saprotams, ka šādu laika ieguldījumu neveiks cilvēks, kurš pēc tam negrib un kuram neinteresē zinātnes darbs. Par to mums visiem kopā jādomā.

Ārzemju studenti 

Vēl viens punkts plānotajā augstkolu novērtējumā ir ārzemju studentu skaits. Ārzemju studenti nenoliedzami akadēmiskai institūcijai piedod gan pasaules elpu, gan bieži sniedz būtisku finansiālu atbalstu. Taču vērtēt to kā vienu no veiksmes kritērijiem Latvijā ir kļūda, jo, lai to sasniegtu, mēs uzņemsim daudz ārzemniekus ar vājām zināšanām.

Kāpēc tā domāju? Pasaulē ir apmēram 2 miljoni studentu, kas devušies mācīties uz citām pasaules valstīm. 20% no tiem uz ASV, 13% uz Angliju, pa 8% uz Austrāliju, Vāciju un Franciju, 5% uz Kanādu. Pasaules pirmajā desmitniekā ir tādas augstskolas kā Hārvarda, Jēla, Kembridža un Oksforda, kur ārzemju studentu skaits ir ap 25% (te jāatgādina, ja students spēj iekļūt ASV vadošajās privātajās augstskolās bakalaura līmenī, bet vecākiem nav pietiekošu līdzekļu, augstskolas pilnībā apmaksā mācību un dzīvošanas izdevumus un to vajadzētu izmantot). Starp šīm augstskolām notiek īsta cīņa par pasaules gaišākiem prātiem, mazāk par viņu naudu, jo augstskolām saziedotā nauda ir mērāma miljardos.

Lielākā daļa ārzemju studentu Latvijā nav spējuši savās valstīs kļūt par studentiem specialitātēs, kas viņus interesē, tāpēc ir izvēlējušies “maksāt” par šo izglītību

Mums jāuzdod jautājums, kāpēc lai uz Latviju brauktu mācīties studenti no ārzemēm? Tādās valstīs kā Vācija, Zviedrija, Dānija mācības ir praktiski par brīvu un tur ir universitātes ar augstāku atpazīstamību, bet Latvijā par šo izglītību ir jāmaksā. Atbilde ir skaidra – lielākā daļa ārzemju studentu Latvijā nav spējuši savās valstīs kļūt par studentiem specialitātēs, kas viņus interesē, tāpēc ir izvēlējušies “maksāt” par šo izglītību. Loti līdzīgi tas ir ar studentiem no Vidējiem Austrumiem, Pakistānas un Indijas, kur konkurss šo valstu medicīnas fakultātēs ir milzīgs un tajās tiek uzņemti tikai paši labākie vidusskolu absolventi (lai gan arī augšminētajās valstīs mācības ir par augstu samaksu).

Ieteikumi: 

1. Ja nopietni vēlamies būtiskas izmaiņas augstākajā izglītībā, tad pie premjerministra biroja ir jāizveido neliela komanda, ko vada cilvēks ar plašām pilnvarām, kas spēj panākt radikālas, bet racionālas reformas augstākajā izglītībā.

2. Latvijā ir jāizveido viena zinātnes augstskola, kurā tiek ieviestas būtiskas kvalitatīvas izmaiņas, noteiktas caurskatāmas un skaidras metodes pasniedzēju novērtēšanā un samaksā.

 3. Ārzemju studentu skaits augstskolā nedrīkst būt augstskolas kvalitātes mērs, jo tas kropļos augstākās izglītības sistēmu nākotnē. 

4. Jāpārstāj turpināt padomju tradīcijas, kur par labam atzīmēm tika maksāta stipendija. Likvidējot stipendijas, jāpalielina to studentu skaits, kuriem maksa par mācībām ir neliela (taču maksa līdz 20% jāsaglabā, jo tad studenti atbildīgāk mācās). Kā daudzās valstīs, ieskaitot ASV, ir jāvērtē ģimenes ienākumi, lai noteiktu, kuram studentam tiešām vajadzīgs atbalsts. 

5. Augstskolu beidzēji jāsarindo pēc sekmēm (un citiem augstskolai un darba devējam svarīgiem kritērijiem), lai darba devējam būtu skaidrs “kas ir kas” un studenti censtos iegūt pēc iespējas augstāku vietu šajā “kvalitātes rindā”.

Lai mums izdodas!

Komentāri (43)

janisholsteins 04.04.2011. 16.38

perfekti! es arī pa brīdim kladzinu par šo tēmu.
Reformām stāv pretī augstskolu lobijs, kuriem ir labi ar minimālu, bet garantētu ienākumu, par ko nekas netiek prasīts.

+13
0
Atbildēt

1

    Agnese Lûse > janisholsteins 05.04.2011. 19.09

    Latvijā augstākā izglītība ir lielisks veids, kā paspīdēt ar savām zināšanām starp kolēģiem gaterī jeb Īrijas zemeņu laukos ;))

    +3
    -3
    Atbildēt

    0

mary75 04.04.2011. 16.52

Labs raksts.
Latvijā ir 60(!) augstskolas, Lielbritānijā – 160 uz 60 miļjoniem.
Vai tad te vēl prasās kādi komentāri?
Kāda var būt kvalitāte?
Tam visam ar izglītību nav nekāda sakara, tas ir “augstskolu bizness”, kārtējais valsts nozagšanas veids, kur iesaistīti arī ļoti daudzi ministrijas funkcionāri, kuri tāpēc nav ieinteresēti neko mainīt.
Tas, ka tie amerikāņi pierādījuši matemātiski IKP atkarību no att. valsts skolēnu zināšanu līmeni, arī interesanti, kaut arī kaut kur intuitīvi jau tas bija skaidrs.
Un, dabiski, gan Lietuva, gan Igaunija atkal mums priekšā.
Latvieši gan prot sačakarēt visu, kam pieķeras, taisni valstiskas domāšanas un profesionalitātespilnīgākā trūkuma dēļ, toties savtīgums un personiskās interses vienmēr dominēs.
Cik zinu, igauņi jau deklarēja, ka ar laiku pāries uz bezmaksas augstāko izglītību.
Nu jā, ko es te par igauņiem, tiem jau arī medicīna praktiski bezmaksas.
A mums, toties, uz katru iedzīvotāju drīz būs viena augstskola.

+9
-1
Atbildēt

0

Aivars Krauklis 04.04.2011. 19.00

Kaut kādi tumsoņi te sarēķinājuši, ka sabiedrības attīstības noteicējs būšot zināšanas matemātikā. Kauns! Mūsu sirdsgudrai tautai tāds primitīvs racionālisms neder, mums dvēsele dziļa. Studējam „sociālās zinātnes” un bļaujam, ka ņammas par maz. Nesen tepat IRā mūsu humāniTĀRIE inteliģenti (suga tādas esot) tik žēli brēca, ka negribot rēķināt un lepojās ar savu smadzeņu mazspēju, ka taisni skaudība uzmetās. Pat matemātikas aizstāvji tik vien spēja, kā reducēt to līdz aritmētikai grāmatveža līmenī, un tas jau tiešām nozīmē dziļu bedri. Daudz dziļaku, kā visi ārējie ļaundari, kopā sametušies, spētu izrakt.

+7
-1
Atbildēt

4

    Aivars Krauklis > Aivars Krauklis 05.04.2011. 07.47

    „Sociālās zinātnes pieprasa tikpat labas matemātikas zināšanas kā eksaktās zinātnes…” – nekā tamlīdzīga, iespējams, ka līdzīgas idejas rodas tieši no visai primitīva priekšstata par matemātiku.
    Protams, dažās no tām „sociālajām” tiek izmantoti atsevišķi matemātikas elementi un jebkurā nozarē matemātikas (nejaukt ar aritmētiku, ko nereti dara) iedīdītā domāšanas disciplīna un plašums (jā, tieši tas) palīdz gūt labākus rezultātus. No cerības, ka „sociālās zinātnes” tādā veidā, kā to saprot Latvijā, palīdzēs „labāk pārvaldīt valsti”, baidos kā velns no krusta. Vai studiju kvalitātes kritums (vairumā nozaru – briesmīgs!) nav viens no „’ sociālzinātniskās” pieejas rezultātiem?

    +2
    -5
    Atbildēt

    0

    Jānis Dreimanis > Aivars Krauklis 06.04.2011. 07.40

    Paldies par kūkām. Ad hominem apgalvojumus izteikt es arī māku, bet līdz tādam līmenim nolaisties netaisos.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    martins_kibilds > Aivars Krauklis 05.04.2011. 23.12

    Man rodas sajūta, ka jūs īsti nesaprotat, kas ir sociālās zinātnes.

    +3
    -1
    Atbildēt

    0

    Jānis Dreimanis > Aivars Krauklis 05.04.2011. 07.33

    Sociālās zinātnes pieprasa tikpat labas matemātikas zināšanas kā eksaktās zinātnes. Problēma ir tajā, ka Latvijā sociālo zinātņu līmenis ir zems un nekonkurētspējīgs. Tieši sociālās zinātnes ir tās, kas var palīdzēt saprast, kā labāk pārvaldīt valsti, tādēļ Latvijā tās ir ļoti nepieciešamas.

    Cita lieta, ka ir būtiski jāuzlabo studiju kvalitāte. Ir jāievieš reāli konkursi uz pasniedzēju vietām, kur būtu noteikti skaidri atlases kritēriji un nebūtu nekādu priekšrocību “savējiem” truleņiem.

    Protams, TIK DAUDZ sociālo zinātņu speciālistu arī nevajag.

    +9
    -1
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu