Pensiju sistēma Latvijā 9

Foto: Raitis Plauks, F64
Lāsma Rozenfelde
Print Friendly, PDF & Email

Deviņdesmito gadu vidū Latvijā ieviestā trīs līmeņu pensiju sistēma bija pārdomāta un labi novērtēta. Tomēr jaunajā gadu tūkstotī, pateicoties ekonomikas izaugsmei un labvēlīgai demogrāfiskajai situācijai, valsts speciālajā budžetā izveidojās tik labs stāvoklis, ka politiķi to apkrāva ar lieliem, nepamatotiem papildu izdevumiem. Šo izdevumu un piedzīvotās ekonomiskās krīzes sekas ir situācija, kurā jau tuvākajos gados tiks pilnībā iztērēts iepriekš uzkrātais valsts speciālā budžeta pārpalikums. Vai un kā pēc tam būs iespējams turpināt segt visus pašreiz paredzētos sociālos izdevumus, atbilžu pagaidām nav.

Saturs

1. Pensiju reforma 
    1.1. Pensiju sistēmas 1.līmenis 
    1.2. Pensiju sistēmas 2.līmenis 
    1.3. Pensiju sistēmas 3.līmenis 
    1.4. Pensiju sistēmas 4.līmenis 
2. Politiskie lēmumi pirms krīzes 
    2.1. Pensiju piemaksas 
    2.2. Vecāku pabalsti 
3. Ekonomiskā krīze 
4. Politiskie lēmumi krīzes laikā 
    4.1. Pensiju (ne)samazināšana 
    4.2. Sociālo izdevumu samazināšana 
    4.3. Ilgtermiņa stabilitātes koncepcija 
5. Valsts speciālā budžeta deficīts
6. Statistika

1. Pensiju reforma

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas spēkā bija dāsni, bet finansiāli nepamatoti pensiju likumi, un svarīgākie politiskie lēmumi, kas noteica sociālās politikas reformas virzienu, tika pieņemti 1995. un 1996.gadā. 1995.gadā, Mārim Gailim („Latvijas ceļš”) esot premjeram un Vladimiram Makarovam („Tēvzemei un Brīvībai”) esot sociālo lietu valsts ministram, Saeima apstiprināja Pensiju reformas koncepciju.

Koncepcijā bija konstatēts – ja visdrīzākajā laikā netiks veikta pensiju reforma, tad tuvākajos gados un ilgtermiņā ir paredzama pensijām nepieciešamā iekšzemes kopprodukta daļas palielināšanās, kas negatīvi var ietekmēt gan esošo pensionāru materiālo stāvokli, gan valsts attīstību kopumā. No četriem iespējamajiem reformas pamatvariantiem Labklājības ministrija par Latvijas apstākļiem piemērotāko izvēlējās „jauktu” pensiju sistēmu, kas daļēji balstītos uz pārdales principa, bet daļēji – uz fondētu uzkrājumu principa, tā diversificējot riskus, kādi raksturīgi gan paaudžu solidaritātes, gan reālu kapitālu uzkrājošām pensiju shēmām. Jauno pensionēšanās sistēmu paredzēja veidot četros līmeņos.

1.1. Pensiju sistēmas 1.līmenis

Šis līmenis koncepcijā tika iecerēts kā valsts obligātā nefondētā pārdales pensiju shēma, kuras galvenais uzdevums ir panākt minimāla iztikas līmeņa nodrošināšanu pensijas vecuma iedzīvotājiem. Koncepcija paredzēja, ka pensiju veido pamatpensija (minimālā pensija) un papildpensija. Pilna pamatpensija pienākas personām, kurām ir pilns (47 gadu) apdrošināšanas stāžs, un tiek noteikta, par pamatu ņemot iztikas minimumu. Papildpensija savukārt tiek aprēķināta, par pamatu ņemot personas mūža laikā izdarītās sociālās apdrošināšanas iemaksas.

Koncepcijā tika ierakstīts, ka vidējās algas pelnītājs ar pilnu apdrošināšanas stāžu saņems pensiju, kura aizvietos viņa mūža ienākumus 40% līmenī un nodrošinās „pietiekamu, kaut arī pieticīgu dzīves līmeni”. Savukārt pensija no 1.līmeņa un 2.līmeņa kopā nedrīkst pārsniegt 70% no vidējās individuālās izpeļņas.

Pensiju sistēmas 1.līmenis tika ieviests, tādējādi sociālajai apdrošināšanai pakļautās personas (darba ņēmēji, pašnodarbinātie un citi), veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, nodrošina pensiju izmaksu pašreizējiem pensionāriem, vienlaikus krājot pensijas kapitālu savai pensijai. Šo līmeni regulē likums „Par valsts pensijām”, kas stājās spēkā 1996.gada 1.janvārī.

1.2. Pensiju sistēmas 2.līmenis

Šis līmenis koncepcijā tika iecerēts kā obligātā fondētā shēma, kas nodrošina no izpeļņas atkarīgu pensiju, kas bāzēta uz individuālām iemaksām. Tā nodrošina mērenu iepriekšējā ienākuma aizvietojumu strādājošiem, kuru ienākumi ir salīdzinoši vidēji vai augsti.

Pensiju sistēmas 2.līmenis tika ieviests līdz ar likumu „Valsts fondēto pensiju likums“, kas stājās spēkā 2001.gada 1.jūlijā. Tā kā 2.līmenis sāka darboties salīdzinoši nesen, pensiju plānu dalībnieki vēl nav paspējuši uzkrāt tādu kapitālu, kas būtu nozīmīga atalgojuma atvietojuma daļa. Sagaidāms, ka ilgākā laika periodā šī daļa kļūs būtiskāka, tomēr tas ir atkarīgs arī no turpmākajiem politiskajiem lēmumiem.

Ieviešot 2.līmeni, Saeima lēma, ka sociālās apdrošināšanas iemaksas starp 1.līmeni un 2.līmeni sadalīsies vienlīdzīgās daļās – 10% un 10%. Proti, 10% no iedzīvotāja algas, par ko tiek maksātas sociālās iemaksas, tiks novirzīti pensiju 1.līmenim, savukārt 10% tiks novirzīti šī iedzīvotāja pensijas 2.līmenim. To gan bija paredzēts īstenot pakāpeniski, 2.līmeņa likmei sasniedzot maksimālo līmeni ar 2010.gadu. Taču praksē tas tā arī nenotika – krīzes laikā 2.līmeņa iemaksu likme tika būtiski samazināta (skat. sadaļu 4.2.).

1.3. Pensiju sistēmas 3.līmenis

Šis līmenis koncepcijā tika iecerēts kā privātā brīvprātīgā shēma, kas balstās uz personas individuālu lēmumu ar privāto pensiju fondu starpniecību uzkrāt un ieguldīt savā rīcībā esošos līdzekļus, lai saņemtu lielāku pensiju vecumā.

Pensiju sistēmas 3.līmeņa darbību nosaka likums „Par privātajiem pensiju fondiem“, kas stājās spēkā 1998.gada 1.jūlijā.

1.4. Pensiju sistēmas 4.līmenis

Šis līmenis koncepcijā tika iecerēts kā pārejas shēma. Proti, pārejas periodā, kas varētu turpināties 50 un vairāk gadu, tiek izveidots pārejas līmenis, kas nodrošina ar pensiju piemaksām tos, kuri jau ir pensijas vecumā, kā arī pirmspensijas vecuma strādājošos, kuri nevar pilnībā piedalīties obligātajā 2.līmeņa shēmā un tā vietā saņem papildu piemaksu pie pensijas. Vecāka gadagājuma strādājošie var izvēlēties, vai pievienoties pārejas shēmai vai 2.līmeņa fondētajai shēmai.

4.līmeņa nodrošināšanai bija paredzēts izmantot dažādus papildu ienākumu avotus – līdzekļus no privatizācijas, pagaidu finanšu palīdzību, ārvalstu kredītus, valsts iekšējos aizņēmumus, valsts budžeta dotācijas u.c. avotus, ja līdzekļu daudzums izrādās nepietiekams.

4.līmenis pēc pensiju sistēmas reformas uzreiz netika ieviests. Nosacīti to ieviesa tikai 2006.gadā, turklāt neizmantojot valsts pamatbudžeta, bet gan speciālā budžeta līdzekļus (skat. sadaļu 2.1.).

2. Politiskie lēmumi pirms krīzes

Pēc ekspertu atzinīgi vērtētās pensiju sistēmas ieviešanas politiķi pieņēma vairākus lēmumus, kas tobrīd bija patīkami daudziem iedzīvotājiem, tomēr būtiski neatbilda sociālās apdrošināšanas sistēmas ilgtermiņa interesēm. Šie lēmumi valsts speciālajam budžetam radīja lielas papildu izmaksas, un ar to izraisītajām sekām saskaramies šobrīd.

2.1. Pensiju piemaksas

Lai uzlabotu to pensionāru situāciju, kam ir liels apdrošināšanas stāžs, taču neliela pensija, no 2006.gada 1.janvāra tika noteikta piemaksa pie vecuma pensijas – 19 santīmi par katru apdrošināšanas stāža gadu, kas uzkrāts līdz 1995.gada 31.decembrim. Pensionāru loks gan tika ierobežots – vecuma pensijas saņēmēja kopējais apdrošināšanas stāžs nedrīkstēja būt mazāks par 30 gadiem, bet piešķirtās pensijas apmērs nedrīkstēja pārsniegt 105 latus. Tobrīd premjers bija Aigars Kalvītis (TP), bet labklājības ministres pienākumus pildīja Dagnija Staķe (LZS). Ar lēmumu savā veidā tika ieviests pensiju 4.līmenis, taču – no valsts speciālā budžeta līdzekļiem, kas nebija tam paredzēti.

Vēlāk attiecībā uz pensiju piemaksām pieņemtie lēmumi sistēmu grāva vēl vairāk. Piemaksas ieviešot, to piešķiršana bija paredzēta tikai uz laiku, līdz 2009.gada beigām, taču 2008.gadā ar likuma grozījumiem termiņš tika atcelts. No 2007. līdz 2009.gadam arī tika paplašināts to cilvēku loks, kuriem ir tiesības uz piemaksu, un paaugstināts tās apmērs. 2008.gadā piemaksa par vienu stāža gadu bija 40 santīmi, bet 19.jūnijā Saeima pieņēma likuma grozījumus, kas cita starpā noteica, ka 2009.gadā piemaksas apmērs nedrīkst būt mazāks par 70 santīmiem. Tā no 2009.gada 1.janvāra piemaksa noteikta 70 santīmus liela par katru līdz 1995.gada 31.decembrim nostrādāto gadu, turklāt tā noteikta visām vecuma un invaliditātes pensijām.

Kad šie lēmumi tika pieņemti, valsts speciālajā budžetā bija laba situācija – tajā veidojās pārpalikums, jo Latvijas ekonomika strauji attīstījās, pieauga legālā nodarbinātība un darba tirgū ienāca astoņdesmito gadu “bērnu buma” laikā dzimušie iedzīvotāji. Speciālā budžeta uzkrājumu – 2008.gada beigās tas sasniedza 951 miljonu latu – politiķi izmantoja, lai pamatotu pozīciju, ka valsts var atļauties novirzīt papildu naudu pensionāru situācijas uzlabošanai. Premjera krēslu nu jau ieņēma Ivars Godmanis (LPP/LC), par labklājības ministri bija kļuvusi Iveta Purne (LZS), taču, kā redzams Saeimas deputātu balsojumā par likuma grozījumiem, ar kuriem piemaksas apjoms tika pacelts līdz 70 santīmiem, politiskie spēki šo lielai vēlētāju daļai labvēlīgo lēmumu pieņēma vienprātīgi.

Tā rezultātā speciālais budžets tika apkrauts ar papildu izdevumiem esošās sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes ietvaros – piemēram, kopš 2009.gada izdevumi pensiju piemaksām ik gadu pārsnieguši 140 miljonus latu. Bez šiem izdevumiem valsts speciālā budžeta tuvāko gadu aina izskatītos citādi.

2.2. Vecāku pabalsti

Līdzīgi kā pensiju piemaksu gadījumā, labvēlīgā situācija valsts speciālajā budžetā mudināja politiķus ieviest vēl vienu papildu izmaksu posteni, ko nesedza sociālās apdrošināšanas iemaksas. Pirms 2008.gada jaunie vecāki saņēma bērna kopšanas pabalstu, ko izmaksāja no valsts pamatbudžeta. 2007.gada 8.novembrī, neilgi pirms tika nomainīta Kalvīša valdība, kurā Ainars Baštiks (LPP) pildīja bērnu un ģimenes lietu ministra pienākumus, Saeima pieņēma grozījumus likumā „Par maternitātes un slimības apdrošināšanu”, kas paredzēja no 2008.gada 1.janvāra noteikt jaunu valsts sociālās apdrošināšanas pabalstu – vecāku pabalstu, bieži sauktu par „māmiņu algu”. To izlēma piešķirt vienam no vecākiem bērna pirmajā dzīves gadā 70% apmērā no saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, nenosakot pabalsta maksimālo robežu. Tādējādi pabalsts līdzinājās algai, ko cilvēks iepriekš saņēma pēc nodokļu nomaksas, turklāt pabalsta saņēmējs varēja izvēlēties vienlaikus arī turpināt strādāt. Atšķirībā no iepriekšējā bērna kopšanas pabalsta, par vecāku pabalstu izmaksu avotu kļuva valsts speciālais budžets.

2007.gada sākumā Labklājības ministrija gan bija aprēķinājusi, ka, izmaksājot vecāku pabalstus no valsts speciālā budžeta, sociālās apdrošināšanas iemaksu likme būtu jāpaaugstina par 1,3%, bet tas netika darīts. Arī likumprojekta anotācijā bija atzīts, ka vecāku pabalsta ieviešana „radīs negatīvu ietekmi uz sociālās apdrošināšanas speciālo budžetu ilgtermiņā”, tomēr Saeimas balsojums bija pārliecinošs, īpaši ņemot vērā to, ka likumprojekts gāja 2008.gada budžeta likumprojektu paketē, par ko opozīcijas partijas tradicionāli balso pret.

Vēlāk gan vecāku pabalstam tika noteikti ierobežojumi, taču tas arvien tiek maksāts no speciālā budžeta. Līdzšinējos gados pabalsta izmaksai tērētas apjomīgas summas, to skaitā 76 miljoni latu 2009.gadā un 57 miljoni latu 2010.gadā. 2011.gadā vecāku pabalstiem ieplānotie izdevumi ir 48 miljoni latu.

3. Ekonomiskā krīze

Lielu ietekmi uz sociālo sistēmu un budžetu atstāja Latvijas ekonomiskā krīze. Tā saucamajos „treknajos gados” iekšzemes kopprodukts strauji auga, 2006.gadā salīdzināmajās cenās sasniedzot pat 12,2% pieaugumu pret iepriekšējo gadu. Taču 2008.gadā straujā izaugsme aprāvās, bet 2009.gadā iekšzemes kopprodukts „nogāzās” par 18%, kas bija visstraujākais kritums starp Eiropas Savienības dalībvalstīm.

Šīm ekonomikas problēmām bija vistiešākā ietekme uz valsts speciālā budžeta ieņēmumiem un izdevumiem. Strauji pieauga bezdarba līmenis – 2007.gada beigās reģistrēto bezdarbnieku skaits bija 52 tūkstoši, bet 2009.gada beigās to skaits sasniedza jau 179 tūkstošus iedzīvotāju. Jaunajiem bezdarbniekiem bija jāmaksā pabalsti, vienlaikus būtiski samazinājās to darba ņēmēju skaits, kuri maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas – no 940 tūkstošiem 2007.gada beigās uz 733 tūkstošiem 2009.gada beigās. Palielinājās migrācija, arī ēnu ekonomikas apjoms, savukārt tie, kas darbaspēka nodokļus turpināja maksāt, to darīja no samazinātām algām.

Tikmēr politiski palielinātās pensiju piemaksas, indeksācijas un citu apstākļu dēļ strauji palielinājās pensiju vidējais apmērs – vēl 2007.gada beigās visu pensiju vidējais apmērs bija 119,27 lati, bet 2009.gada beigās, kad valsts atradās dziļā krīzē, šis vidējais apmērs bija pieaudzis līdz 170,13 latiem.

Visu apstākļu rezultātā aina valsts speciālajā budžetā dramatiski izmainījās. Tā ieņēmumi 2007.gadā pārsniedza 1,3 miljardus latu, 2008.gadā pat 1,45 miljardus latu, bet 2010.gadā sasniedza vairs tikai 1,18 miljardus latu. Tikmēr valsts speciālā budžeta izdevumi no 921 miljona latu 2007.gadā pieauga līdz 1,5 miljardiem latu 2010.gadā, tātad palielinājās par 65%. Likumsakarīgas bija izmaiņas speciālā budžeta bilancē – 2007.gadā tas bija ar 381 miljona latu pārpalikumu, bet 2010.gadā – jau ar 336 miljonu latu deficītu.

4. Politiskie lēmumi krīzes laikā

Ekonomiskās krīzes iespaidā, reaģējot uz nepieciešamību samazināt budžeta deficītu, politiķi pieņēma vairākus lēmumus ar mērķi samazināt valsts speciālā budžeta izdevumu apjomu. Daļa no tiem attiecās uz pensiju sistēmu, daļa – uz citiem sociālajiem tēriņiem.

4.1. Pensiju (ne)samazināšana

2009.gada 11.jūnijā, kad premjers bija Valdis Dombrovskis (Jaunais laiks) un labklājības ministrs bija Uldis Augulis (ZZS), valsts atradās finansiāla kraha priekšā, valdību veidojošie politiskie spēki un tās sadarbības partneri noslēdza Vienošanos par 2009.gada valsts budžeta deficīta samazināšanu par 500 miljoniem latu. Vienošanos parakstīja pārstāvji no „Jaunā laika”, Tautas partijas, TB/LNNK, „Pilsoniskās savienības”, Zaļo un zemnieku savienības, kā arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības, Latvijas Darba devēju konfederācijas, Latvijas Pašvaldību savienības, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras un Latvijas Pensionāru federācijas. Tas notika īsi pēc pašvaldību vēlēšanām, un visi iesaistītie vēlāk saņēma sabiedrības kritiku. Šī vienošanās paredzēja arī izmaiņas sociālā nodrošinājuma jomā, tai skaitā par 10% samazināt vecuma un izdienas pensijas, kā arī par 70% samazināt vecuma pensijas strādājošajiem.

Atsaucoties uz šo vienošanos, 2009.gada 16.jūnijā Saeima pieņēma likumu „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam”, ar kuru attiecīgos pensiju samazinājumus reāli ieviesa. Pensionāru sašutuma rezultāts bija daudzi pieteikumi Satversmes tiesā, un 2009.gada 21.decembrī Satversmes tiesa nosprieda atzīt šīs normas par neatbilstošām Satversmei un spēkā neesošām no pieņemšanas brīža. Tāpēc 2010.gadā likums tika grozīts un pensionāriem tika atmaksāta iepriekš no pensijas ieturētā nauda.

4.2. Sociālo izdevumu samazināšana

Krīzes laikā gan tika veikti arī citi izdevumu samazinājumi, kas netika atcelti. Jau minētais likums „Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” neparedzēja tikai pensiju samazināšanu, bet arī citu izdevumu ierobežojumus. Likumā pēc pieņemšanas tika veikti vairāki labojumi, un 2011.gada vidū spēkā esošā likuma versija paredz ierobežojumus saglabāt līdz 2014.gada 31.decembrim. Vairums ierobežojumu nosaka 350 latu slieksni – tas nozīmē, ka tiem iedzīvotājiem, kuriem aprēķinātā slimības, bezdarbnieka, vecāku, maternitātes un paternitātes pabalsta apmērs pārsniedz 350 latus mēnesī, izmaksā 350 latus un 50% no summas, kas šo slieksni pārsniedz.

Politiķi arī izlēma, ka iemaksu likme pensiju sistēmas 2.līmenī ir par augstu. 2008.gadā tā bija 8%, un iepriekš bija plānots to paaugstināt līdz 9% 2009.gadā un 10% 2010.gadā. Tā vietā likme 2009.gadā tika krasi samazināta uz 2%, un tāda tā paredzēta vēl līdz 2012.gadam ieskaitot. Tikai no 2013.gada to paredzēts paaugstināt līdz 6%. 

2011.gadā sociālo iemaksu likme ir 35,09%, un tās sadalījums pa sociālās apdrošināšanas veidiem ir šāds: 25,56% no algas tiek novirzīti valsts pensiju apdrošināšanai, 3,02% invaliditātes apdrošināšanai, 2,56% apdrošināšanai pret bezdarbu, 2,27% maternitātes un slimības apdrošināšanai, 1,37% vecāku apdrošināšanai un 0,31% – apdrošināšanai pret nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām. No minētajiem 25,56% algas, kas tiek novirzīti pensiju apdrošināšanai, 20 procentpunkti aiziet 1. un 2.līmeņa pensijas kapitālam, savukārt no pārējiem līdzekļiem tiek finansētas arī pensijas apgādnieka zaudējuma gadījumā, izdienas pensijas, apbedīšanas pabalsti pensionāra nāves gadījumā, vienreizējs pabalsts pārdzīvojušam laulātajam. Tas nozīmē – kamēr iemaksu likme 2.līmenī ir 2%, tikmēr praksē no iedzīvotāja algas tikai 2% tiek novirzīti viņa pensijas 2.līmenim, savukārt 18% tiek novirzīti pensiju 1.līmenim.

Lai kompensētu pensionāru pirktspējas samazināšanos inflācijas dēļ, pensijas iepriekš tika regulāri indeksētas, ņemot vērā patēriņa cenu indeksu un daļu no sociālās apdrošināšanas iemaksu algas reālā pieauguma valstī. Krīzes laikā pensiju indeksācija tika iesaldēta, tomēr uz laiku tas pensionāriem bija pat izdevīgi, jo indeksācija deflācijas apstākļos nozīmētu, ka faktiski pensijas tiktu samazinātas.

4.3. Ilgtermiņa stabilitātes koncepcija

Latvija dokumentos starptautiskajiem aizdevējiem apsolīja sagatavot priekšlikumus izmaiņām pensiju sistēmā ar mērķi saglabāt pensiju sistēmas trīs pīlāru ilgtspējību un piemērotību nākotnē. 2010.gadā Ulda Auguļa vadītā Labklājības ministrija izstrādāja Koncepciju par sociālās apdrošināšanas sistēmas stabilitāti ilgtermiņā. Tajā secināts, ka „radikālas reformas sociālās apdrošināšanas jomā nav nepieciešamas un tās pamatprincipi nav jāmaina, bet ir nepieciešamība veikt nopietnas korekcijas gan sistēmas pašreizējās situācijas uzlabošanai, gan finanšu ilgtspējas nodrošināšanai, kuru nepieciešamību nosaka ekonomiskā krīze un iepriekšējo gadu dāsnie lēmumi, kā arī demogrāfiskās izmaiņas nākotnē”.

Koncepcijā tika piedāvāti trīs varianti. Pirmais paredzēja nemainīt esošo sociālās apdrošināšanas sistēmu, rēķinoties, ka tādā gadījumā speciālajam budžetam jau no 2011.gada būs ievērojams izdevumu pārsniegums pār ieņēmumiem. Otrais variants paredzēja paaugstināt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi līdz pat 46,8%, uzliekot vēl lielāku nodokļu slogu strādājošiem. Trešais variants paredzēja pārstrukturizēt sociālās apdrošināšanas sistēmas izdevumus un ietvēra vienpadsmit dažādus pasākumus, tai skaitā pensionēšanās vecuma pakāpenisku paaugstināšanu un minimālā apdrošināšanas stāža paaugstināšanu, sākot ar 2016.gadu. 2010.gada 13.novembrī valdība ārkārtas sēdē atbalstīja koncepciju un trešajā variantā iezīmēto ceļu, taču ne pilnībā.

Vienīgais koncepcijas piedāvātais priekšlikums, kas valsts speciālā budžeta izdevumus samazinātu jau no 2011.gada, bija pārlikt uz valsts pamatbudžetu ar sociālajām iemaksām nesegtos pakalpojumus, proti, pensiju piemaksas un vecāku pabalstus. To valdība neatbalstīja. Labklājības ministrijas aprēķini gan liecināja, ka pat tad, ja tiktu īstenoti pilnīgi visi trešajā variantā paredzētie soļi, speciālais budžets jau tuvākajos gados iekļūtu finansiālā „bedrē”, no kuras izkļūt izdotos tikai 2027.gadā. Neveicot pensiju piemaksu un vecāku pabalstu pārlikšanu uz pamatbudžetu, gaidāmais scenārijs jāpārzīmē vēl drūmāks. Tiesa gan, to nedaudz uzlabo apstāklis, ka no 2011.gada sociālās apdrošināšanas iemaksu likme tika paaugstināta no 33,09% uz 35,09%, kaut gan ekspertu un arī politiķu vidū valda vienprātība, ka darbaspēka nodokļu slogs Latvijā ir par smagu.

5. Valsts speciālā budžeta deficīts

Valsts speciālais budžets ir piedzīvojis gan tādus brīžus, kuros tajā veidojas uzkrājums, gan tādus, kuros nākas aizņemties. 1995.gadā speciālajam budžetam bija līdzekļu pārpalikums, un 1997.gada beigās uzkrātā rezerve sasniedza 28 miljonus latu. 1998.gada grozījumi likumā „Par valsts pensijām” un Krievijas krīzes radītās sekas Latvijas tautsaimniecībā būtiski ietekmēja arī speciālo budžetu, un laika periodā no 1998.gada līdz 2001.gadam speciālais budžets bija ar kārtējā gada deficītu. Tāpēc no 1999. līdz 2002.gadam tika veikts aizņēmums no valsts pamatbudžeta. Kopējais speciālā budžeta aizņēmums 2003.gada 1.janvārī bija 82 miljoni latu. Pēc tam ekonomiskās izaugsmes un labvēlīgās demogrāfiskās situācijas dēļ speciālajā budžetā pamazām veidojās pārpalikums, un 2008.gada beigās tas sasniedza 951 miljonu latu.

Kā iepriekš rakstīts, ekonomiskās krīzes laikā speciālā budžeta kārtējā gada finansiālā bilance no pozitīvas kļuva negatīva, un šo deficītu nācās segt, izmantojot iepriekš uzkrāto pārpalikumu. Tādējādi pārpalikums strauji saruka – 2010.gada sākumā tas bija 738 miljoni latu, 2011.gada sākumā – 402 miljoni latu, bet 2011.gada jūnijā vien 310 miljoni latu. Bez jaunu politisku lēmumu pieņemšanas speciālajam budžetam jau 2013.gadā nāksies aizņemties naudu, lai segtu visas tā saistības.

Protams, speciālais budžets jau iepriekš ir aizņēmies no pamatbudžeta, taču šoreiz runa ir par aizņēmumu, kas pie bāzes ekonomiskās attīstības scenārija būtu desmitkārt lielāks, nekā iepriekš pieredzēts. Latvijai joprojām gaidāma tālāka budžeta deficīta samazināšana, bet jau iepriekš veiktās budžeta konsolidācijas pamatā attiekušās tieši uz valsts pamatbudžetu. Uz šī fona nav skaidrs, kā, ievērojot fiskālo disciplīnu, būtu iespējams nozīmīgs speciālā budžeta aizņēmums no pamatbudžeta.

Taču politiskie spēki skaidru risinājumu šai problēmai nesniedz. Izskanējuši piedāvājumi pensiju piemaksas un vecāku pabalstus pārcelt uz pamatbudžetu, taču skaidrs, ka tas kopējos budžeta izdevumus nekādi neietekmētu – ja vien līdz ar pārcelšanu piemaksas un pabalsti netiktu būtiski samazināti vai pat likvidēti, ko politiķi nav piedāvājuši. Likums nosaka, ka pensiju piemaksas apjoms līdz 2011.gada beigām nedrīkst būt mazāks par 70 santīmiem, tāpēc no 2012.gada 1.janvāra iespējams piemaksas apjomu samazināt. „Vienotības” politiķi izteikušies par nepieciešamību pensiju piemaksas diferencēt, bet bez konkrēta, detalizēta piedāvājuma, savukārt citi politiskie spēki pensionāriem pirms 11.Saeimas vēlēšanām pārsvarā sola pensiju palielinājumu, tai skaitā pensiju indeksācijas atsākšanu, ko 2011.gada vasarā, priekšvēlēšanu gaisotnē centās virzīt Zaļo un zemnieku savienība ar “Saskaņas centru”, bet apturēja Valsts prezidents Andris Bērziņš.

Pensiju vai jebkādu citu sociālo izdevumu palielināšana būtu bezatbildīga rīcība, kamēr politiķi nav atraduši labu risinājumu tām valsts speciālā budžeta problēmām, kas jau līdzšinējo lēmumu dēļ sagaidāmas tuvākajos gados.

6. Statistika

2011.gada jūlijā pensijas saņēma 579 tūkstoši iedzīvotāju, un to vidējais apmērs bija 174,52 lati. To skaitā tieši vecuma pensijas saņēma 480 tūkstoši iedzīvotāju, un to vidējais apmērs bija 184,69 lati.

2011.gada 1.jūlijā pensijas līdz 100 latiem saņēma 5,2% pensionāru, bet pensijas no 100 līdz 200 latiem – 73,3% pensionāru. 200 līdz 300 latu lielas pensijas saņēma 16,9% pensionāru, savukārt 300 līdz 400 latu lielas pensijas – 2,4% pensionāru. Tikai 1% pensionāru saņēma pensijas no 400 līdz 500 latiem. Arī 500 līdz 1000 latu lielas pensijas saņēma 1% pensionāru, bet 0,2% pensionāru saņēma tādas pensijas, kas pārsniedz 1000 latu.

2011.gadā to darba ņēmēju un pašnodarbināto personu skaits, kuras maksā sociālās apdrošināšanas iemaksas, kopā ir 764 tūkstoši. Tas nozīmē, ka katru pensijas saņēmēju vidēji uztur 1,3 legāli strādājoši iedzīvotāji.

Avoti

 

Komentāri (9)

daina_putnina 03.01.2012. 21.10

1) Indivīda pensijas kapitāls tiek uzkrāts tā dzīves laikā, no veiktajām sociālā nodokļa iemaksām, t.i. valsts visa darba mūža garumā no personas iekasē sociālo nodokli (šobrīd 35% no katras mēnešalgas), lai vecuma vai darba spēju zuduma dēļ personai būtu uzturlīdzekļi un nekristos tās līdzšinējā dzīves kvalitāte. No iemaksu lieluma atkarīgs ir pensijas lielums. T.i. personas sociālie maksājumi ir viņa īpašums, ko tas uztic valstij glabāšanā un izmaksāšanā, sasniedzot vecumu vai zaudējot darbaspējas ātrāk. Uz šādu skaidrojumu nepārprotami norāda arī LR Satversmes tiesas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, ka pēc visiem, tajā skaitā Eiropas cilvēktiesību standartiem, „personas pensija ir tās darba mūžā radītais īpašums un uz to ir nelokāmas īpašumtiesības“.
2) Ja indivīds būtu šādas iemaksas būtu veicis privātā pensiju fondā, kura vadība uzkrājumus būtu iztērējusi citiem mērķiem, bet nu pensijas maksātu no jaunajām iemaksām, pie reizes nemitīgi mainot izmaksu noteikumus, šo pensiju fondu persona bez kavēšanās iesūdzētu tiesā. Valsti no tiesu darbiem glābj tikai tas, ka tā ir augstākā vara, kas var noteikumus diktēt kādus vēlas. Lai gan vēsmas ir – jau 2002. gadā Satversmes tiesas spriedums atzina, ka strādājošo pensionāru pensiju ierobežošana tika atzīta par pretlikumīgu.
3) Pašreizējai strādātāju paaudzei jāmaksā pensijas pensionāriem. Taču nevis tāpēc, ka tā būtu solidāri vienojušies vai tas būtu ļaužu pienākums, bet gan tāpēc, ka pašreizējo pensionāru savulaik iemaksāto pensijas kapitālu valsts ir iztērējusi citiem mērķiem (nu tur trakoti vajadzēja glābt naudas mazgātāju no Krievijas kontus Parex bankā, iepirkt pāris tankus vai Flikam algu palielināt u.tml.) un, ja nebūtu SVF visai drakoniskā aizdevuma, tad jau 2010. gada jūnijā bāleliņi stūrmaņi plātītu rokas: pensijām naudas nav, nekam naudas nav, jo tās vispār nav, un vispār labāk neuzdodat jautājumos, bet ejat pareferendumot par kādām valodām.

0
0
Atbildēt

0

vitazaloksne 28.10.2011. 02.43

Tomēr jaunajā gadu tūkstotī, pateicoties ekonomikas izaugsmei un labvēlīgai demogrāfiskajai situācijai
———————————————-
Lāsmiņ, Tu to nosapņoji, vai izvilki no vidējiem statistikas datiem? Kurā brīdī kopš 2000. gada demogrāfija bijusi ar plus zīmi? Kurā brīdī, pēdējo 20 gadu laikā Latvijā notikusi REĀLA ekonomiskā izaugsme? Tā dēvētajos treknajos gados IKP cēlās, pateicoties vājprātīgai kreditēšanai un finanšu tranzītam. Bet tas tak neliecina par valsts ekonomisko izaugsmi, Latvija bija (un, ja nemaldos, arī ir patlaban) viens no vadošajiem dīleriem ES.
Mēs, Latvija (arī leiši), kā bijām PSRS laikos, tā arī patlaban esam bordertauna – resp., robeža… ES Austrumu robeža un Krievijas Federācijas mērķauditorija jeb logs uz Eiropu, kā jau savlaik Pēteris Pirmais definēja Rīgu…

Ir mainījušies izmantojamie līdzekļi, mainījušās metodes, bet mērķis ir tas pats – logs uz Eiropu! (Te es pieminu lielisko lēmumu, ka Latvijā ieguldītā ārvalstnieku nauda kļūst par brīvbiļeti uz ES un Šengenas valstīm)

Ko vēl vajag trafika dīlu fīreriem? Da principā neko, vēl tikai pasta neaizskaramību 🙂

0
0
Atbildēt

0

Liene 12.09.2011. 19.04

Galvenais ir tas, ka Latvija izsīkst. Un tajā tikai mēs paši esam vainīgi! Padomju laikā fermas un skolas bija pilnas ar dzīvniekiem un bērniem, bet šobrīd tās visas ir tukšas.

P. laikā cilvēki strādāja Latvijā, šobrīd no tās bēg.

Bet tomēr šobrīd ir labāk, nekā padomju laikā, jo šobrīd var vairāk nozagt.

Piemēram, vai Lembergs, Ēlerte vai Raudseps varēja tikt padomju laikā pie savas bagātības? Ne. Bet šobrīd viņi ir miljonāri vai vismaz ar naudu.

Padomju laikā VDK un pārējās represīvas iestādes traucēja dzīvot. Bet šobrīd mēs esam brīvi.

Tāpēc arī man ir prieks, es priecājos par šiem cilvēkiem, kas kļuva par bagātniekiem, un apsveicu Latvijas neatkarību.

Bet pensionāri ir paši vainīgi, ka nevarēja izrādīt iniciatīvu, kā šie cienījamie cilvēki.

+1
-4
Atbildēt

5

    Liene > Liene 12.09.2011. 20.06

    Ne par kādu padomju laiku uzteikšanu runas nav bijis. Speciāli īpaši “gudrajiem” latviešiem atkārtoju no sava iepriekšējā komentāra:

    “šobrīd ir labāk, nekā padomju laikā, jo šobrīd var vairāk nozagt”.

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Liene > Liene 13.09.2011. 12.26

    “janran Kāda Ēlertei ir bagātība? Vai Raudsepam?”

    – Pateiciet to kādam latvietim, kas šobrīd pako koferus uz Dublīnu.

    http://www.diena.lv/latvija/politika/elerte-tuvu-miljonares-godam-13902884

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    Janis > Liene 12.09.2011. 19.52

    Nu ja, padomju laikā viss bija labi un mūsdienu blata sistēmām, astoņkājiem, u.c. nebūšanām nav pilnīgi nekāda sakara ar tā laika sistēmu..

    0
    0
    Atbildēt

    0

    Aleksandrs > Liene 13.09.2011. 00.15

    Kāda Ēlertei ir bagātība? Vai Raudsepam?
    Tas, ka PSKP ideologs un mazās pilsētas ar ļoti lielajiem ostas maksājumiem “valdnieks” lembergs taisa savas apmaksātās kampaņas, laikam nebūtu jāņem par pilnu.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

    oskaar > Liene 12.09.2011. 22.54

    buen-a
    Cienījamais- vai Jūs pats padomju laikā zagāt? Un tagad Jums zagt ir vieglāk? Jeb tomēr Jūs kaut ko tādu nedarījāt toreiz un nedarāt arī tagad?- Kas būtu tikai normāli?
    ——-
    Nezinu- kāda ir Ēlertes vai Raudsepa pašreizējā bagātība, bet, manuprāt, tās iegūšanas ceļš droši vien kardināli atšķiras no tā, kā savu bagātību ieguva Lembergs. Un tas man šķiet svarīgi.

    +2
    0
    Atbildēt

    0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu