Pirms 20 gadiem Mičiganas štata Nacionālā gvarde saņēma uzdevumu palīdzēt neatkarību atguvušajiem latviešiem būvēt savas aizsardzības institūcijas. Amerikāņi atceras, ka redzējuši visādus brīnumus. Kopš tā laika situācija ir radikāli mainījusies – tagad centīgākie latvieši pat palīdz amerikāņiem vadīt militāros iznīcinātājus Afganistānā
Mičiganas Nacionālās gvardes mājvietas milzīgajā un ar militāro tehniku pieblīvētajā teritorijā iebraukt var bez problēmām. Neviens man neprasa uzrādīt personas dokumentus, sargs laipni izskaidro, kā nokļūt komandiera birojā, ko viegli pamanīt pēc ēkas priekšplānā novietotā gvardes simbola – amerikāņu revolucionāra – skulptūras.
Ēkā valda klusa rosība. Kāda jauna sieviete formā jautri sarunājas ar pusaudzi. «Pavisam ne kā armijā,» nodomāju. Kur esmu atbraukusi, atceros mirklī, kad pirmajā stāvā pie sienas ieraugu bojā gājušo gvardes karavīru fotogrāfijas. To ir daudz.
Tikšanās ar gvardes cilvēkiem izvēršas negaidīti emocionāla. Vispirms pie ģenerāļa kabineta durvīm uz sienas ieraugu arī 2009.gadā Afganistānā nogalināto latviešu seržanta Voldemāra Anševica un dižkareivja Andreja Merkuševa fotogrāfijas. Bet ieejot kabinetā, komandiera asistente Dace Masona mani uzrunā latviski – Dace ir latviete, kas dzimusi bēgļu nometnē Vācijā. Un tad vēl kāds virsnieks man aiz muguras latviski saka: «Labdien!» smejas un teic, ka gadu pavadījis Elizabetes ielā. «Aizsardzības ministrijā?» es pārjautāju. «Jā, jā,»viņš atbild..
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.