Diskutēt ar Lembergu. Nediskutēt ar Lembergu

Iveta Kažoka
Print Friendly, PDF & Email

Arī atteikums piedalīties diskusijā var būt balstīts vērtībās un patiesos argumentos 

Sakām demokrātija – domājam argumenti, diskusijas. Racionāla saruna par politikas jautājumiem kā demokrātijas ideāls. Taču reālā dzīve ir komplicēta. Nav grūti iedomāties situācijas, kad politiķa atteikumam piedalīties sarunā ir leģitīms izskaidrojams un tā nav nosodāma rīcība. Bet tad atteikšanās iemesliem ir jābūt īpaši labi argumentētiem.

Valda Zatlera atteikums piedalīties Ata Rozentāla vadītajā tiešraides diskusijā diena.lv nebija labi argumentēts. Skaidrojums laika gaitā mainījās: no atteikuma sarunāties (diskutēt) ar oligarhiem principā, līdz atteikumam piedalīties sarunā, kurā oligarhi nosaka mediju darba kārtību.

Boikots

Savā pirmajā skaidrojumā Valdis Zatlers aicināja uz Aivara Lemberga, Aināra Šlesera un Andra Šķēles boikotu. Iemesls? “Šie cilvēki ir mērķtiecīgi kavējuši valsts attīstību daudzu gadu garumā, un valsts konstruktīva virzība var sākties tikai brīdī, kad minētās personas vairs netiks uzklausītas un ņemtas vērā.”

Es uzskatu, ka politiskās konkurences situācijā politiķim ir tiesības uz šādu nostāju – ar savu nesamierināmu oponentu vienā istabā neatrodos. Politiķim ir šādas tiesības tādēļ, ka atteikums ir pirmām kārtām risks paša atteicēja reputācijai. Tas paver iespējas oponentiem apsūdzēt atteicēju publiski paužamu argumentu trūkumā, gļēvulībā un patieso atteikuma iemeslu slēpšanā.

Un var atstāt sliktu iespaidu vēlētāju acīs. Konteksta dēļ. Valdis Zatlers ir cilvēks, kas atrodas vēlēšanu konkurences apstākļos ar tiem, kuriem atteikts. Situācija būtu citādāka, ja boikotu pasludinātu kāds, kas nav iesaistīts vēlēšanu cīņā. Tad tas būtu jautājums tikai par vērtību sistēmu un metodēm.

Manai personīgajai vērtību sistēmai boikots kā metode nav pieņemams: diez vai jebkad aicināšu kādu uz mūžu ignorēt, neparādot ceļu, kā atkal ir iespējams kļūt par godājamu pilsoni. Plānot Latvijas nākotni, kurā nebūtu vietas oligarhiem kā parādībai, tomēr ir citādāk nekā vispār atteikties no jebkādas saskarsmes ar trim konkrētām personām. Bet piekrītu, ka Latvijas sabiedrība tikai iegūtu, ja sašmucējušies politiķi, parādoties sabiedrībā, biežāk saskartos ar nosodījumu nevis apbrīnu.

Neuzticēšanās medijam 

Savā otrajā skaidrojumā Valda Zatlera pārstāvji sākotnējo boikota uzstādījumu koriģēja: priekšvēlēšanu debatēs ar oligarhu klātbūtni jaundibināmās partijas pārstāvji piedalīsies, bet ne sarunās, kurās oligarhi nosaka mediju darba kārtību.

Šis ir atšķirīgs arguments. Tas liecina par neuzticēšanos konkrētā medija godaprātam un/vai profesionalitātei.

Uzskatu, ka politiķim ir tiesības arī uz šādu argumentu, atsakot interviju vai diskusiju. Galu galā Latvijas vēsturē ir bijuši gadījumi, kad mediju organizētās diskusijas pēc būtības bija apzināta partiju kampaņas sastāvdaļa. Piemēram, diskusiju saturs/forma piemēroti konkrētu partiju vajadzībām, diskusijas dalībnieku viedokļi atreferēti ar rupjiem izkropļojumiem. Domāju, ka šādos gadījumos ir pareizi atteikties būt par bandinieku farsā.

Bet tad konkrēta medija kontekstā ir jāparāda konkrētus piemērus, lai izskaidrotu, kādēļ atteicējam ir radušās tik lielas šaubas par medija godaprātu. Vai profesionalitāti. Jo ir iespējami tādi sarunu/diskusiju formāti, kur uzaicinātajiem sarunas biedriem nemaz nav līdzvērtīgas izpausmes iespējas. Katram ir tiesības saņemt atbildes par sarunas/diskusijas nosacījumiem, pirms dot galavārdu par piedalīšanos. Nevienam nav pienākuma ļaut sevi nostādīt muļķa lomā.

Dienas.lv kontekstā Valdim Zatleram tomēr būtu jāizskaidro – kas Ata Rozentāla piedāvātajā diskusiju formātā bija tās pazīmes, kas liecināja, ka tieši oligarhi noteiks darba kārtību? Varbūt, ka formātu varēja mainīt?

Diskusiju prasmes un pieredze

Man ir ļoti saprotams un tuvs arguments, ka ne vienmēr labākās diskusijas notiek klātienē, tiešajā ēterā. It sevišķi, ja pretī ir tik pieredzējis demagogs kā Aivars Lembergs. Lieliskas debatēšanas prasmes nav arī obligāts laba politiķa atribūts – tādēļ ir normāli, ja partijas uz klātienes diskusijām sūta savus talantīgākos runātājus, pat ja viņi nav attiecīgajā jautājumā labākie speciālisti.

Ja citu diskutētāju nav, man šķiet, ka pareizāk tomēr ir riskēt par labu debatei. Atteikšanās ir vieglāks ceļš. Bet pieredzi un prasmi jau var iegūt, tikai piedaloties. Turklāt tas vien, ka kāds ir labs demagogs, nenozīmē, ka demagogs no dalības diskusijā gūst sev kādus papildus punktus vēlētāju acīs.

Tas, ko noteikti nevajadzētu darīt: izdomāt pseidoiemeslus, lai atteiktu aicinājumam uz sarunu. Arī atteikums var būt vērtībās un patiesos argumentos balstīts.

Autore ir Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece

Pagaidām nav neviena komentāra

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu