Lai skrietu, esot vajadzīgi tikai apavi (vēlams, kaut cik labi, tieši skriešanai paredzēti apavi). Taču man vēl vajag Annu (manu meitu)
Kādreiz lasīju, ka Jeļena Prokopčuka skrienot ņem līdzi gāzes baloniņu pret suņiem. Bet es skrienu ar Annu. Jo viņa mīl visus suņus.
Es skrienu katru dienu un visur, kur pamostos. Arī visur, kur esmu bijusi kopā ar savām filmām: Kannās, Venēcijā, Lokarno, Berlīnē, Taičungā, Tallinā, Lisabonā, Buenosairesā, Pamplonā, Viļņā, Amsterdamā, Honkongā, Parīzē utt. Tāpēc, protams, ne vienmēr mums ar Annu sanāk skriet kopā. Bet suns man ir iekodis divreiz. Turklāt viens un tas pats suns. Un nevis Krievijā vai Meksikā, kur, velkot kājās skriešanas apavus, centos sev neatzīties, ka no klaiņojošajiem suņiem nu vismaz nedaudz baidos. Suns man iekoda Latvijā! Pirmoreiz tāpēc, ka… Jā, vīrs, kurš tīrīja sniegu savas mājas priekšā un par kuru man bija aizdomas, ka tas ir man nupat iekodušā suņa saimnieks, paskaidroja: «Bet, protams! Jūs taču skrējāt, vai ne?» Tātad pirmoreiz suns man iekoda tāpēc, ka es skrēju. Bet otrreiz tāpēc, ka es nespēju noticēt – viens un tas pats suns var iekost divreiz. Un pēc kāda laika būtu iekodis arī trešoreiz, ja es būtu noticējusi sievietei, kas centās noturēt suni pavadā un teica: «Viņš nekož! Viņam tikai liela mute!»
Tāpēc drošāk ir skriet ar Annu. Bez viņas, piemēram, Igaunijā es, visticamāk, būtu nomirusi aiz bailēm. Mūsu kārtējā svētceļojuma laikā, ko regulāri putnu migrācijas laikā veicam uz kaimiņzemi, agrā rītā devāmies skriet Lahemā nacionālajā parkā. Pēkšņi aiz muguras sadzirdēju aizdomīgu skrapstoņu, kas strauji tuvojās. Tas bija milzīgs pelēks vilku suns. Es varbūt arī būtu kliegusi, taču cilvēku, visticamāk, nebija vismaz vairāku kilometru attālumā, un, ja arī kāds kaut kur bija, tad savas lauku mājas gultā vēl gulēja un manus pēdējos vārdus, pirms tieku apēsta, nebūtu dzirdējis. Bet Anna darīja to, ko viņa parasti dara, ieraugot suni (ak, sunīti, ak, labiņais, ak, draudziņ…). Paskatījos uz pretējo pusi – mums virsū nesās tāds pats vilku suns, tikai melns. Te Annas apmīļotais «zaķītis, labulītis, saulīte» utt. nedaudz pagrūstījās ar melno – tā kā ieķērās tam apkaklē, tā kā iečukstēja kaut ko ausī. Bet mēs atsākām skriet. Un suņi ar mums. Nevarētu teikt, ka jutos komfortabli ar suņa purnu pie sava gurna, taču es zināju, ka dzīvnieki drīz nogurs. Un mēs ar meitu varēsim turpināt skrējienu divatā. Taču suņi tikai iekārtojās ērtāk, lai mūs eskortētu pa vientuļo Igaunijas meža ceļu – pelēkais skrēja mums pa priekšu, melnais aiz muguras. Tā mēs skrējām jau vairākus kilometrus. Bailes pazuda, tad nāca smiekli. Arī tie pārgāja. Viss bija gandrīz vai normāli, tikai divu elpu vietā, ko biju radusi dzirdēt skriešanas laikā, tagad skanēja četras ritmiskas elpas.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.