Bijušā Saeimas priekšsēdētāja Jāņa Straumes dvēseli salauzusi politikas liekulība. Viņš pats nejūtas darījis ļaunu: «Es personīgi – ne. Drīzāk esmu cietis, ja godīgi»
Jānis Straume restorānā Neiburgs parādās pusstundu pēc norunātā laika, kad jau esmu paguvusi nodomāt, ka viņš savu emocionāli atkailināto uzrunu pēc aresta izciešanas ir nožēlojis un uz tikšanos neieradīsies. Tomēr tā nav – kavēšanās iemesls ir 1.policijas bataljona godināšanas pasākums Kara muzejā, un bijušais Saeimas spīkers nebūt nejūtas neērti par īso interviju LTV ziņām, kurā viņš taisnojās par braukšanu dzērumā un stāstīja par izolatorā izstaigāto «dvēseles ceļojumu».
Uzvalks un baltais krekls maskē pārciesto pazemojumu, tomēr sejas vaibstiem noslēpt ievainojumus neizdodas. «Ziniet, man ir tāda sajūta – nu, kas vēl ar mani var notikt?» saka Straume, ātri izskrējis cauri savai biogrāfijai un atminoties gan čekas nopratināšanas pusaudža vecumā, gan varas reibumu un kritumu, gan izolatora kameras «komfortu». «Nu, kas vēl ar mani var notikt», šķiet, ir Straumes šābrīža lielā sajūta.
Straume stāsta, ka dvēseles sakārtošanu sācis jau krietni agrāk, būdams politikā, jo kā cilvēks nav juties «brīvs un atraisīts». Lai labāk saprastu sevi, izgājis trīs gadu psihoanalīzes mācību kursu, tomēr uz daudziem jautājumiem atbildes nav saņēmis. «Tad sāku pievērsties dažādu veidu literatūrai, un esmu atradis metodi, kura, es jūtu, mani padara brīvāku un stiprāku un aicina teikt, ko domāju. Man vēl ceļš ejams, bet domāju, ka es to iziešu, būšu stiprs un varēšu palīdzēt daudziem cilvēkiem.» Kas ir šī metode, pašlaik Straume nav gatavs atklāt, tikai norāda, ka garīgie meklējumi notiek skolotāja vadībā.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.