Jauni riski vārda brīvībai 2

foto: Andrejs Terentjevs, f64
Pauls Raudseps
Print Friendly, PDF & Email

Intervija ar UNESCO ģenerāldirektores vietnieku komunikāciju jautājumos

Nesen Rīgā viesojās UNESCO ģenerāldirektores vietnieks komunikāciju un informācijas jautājumos Jānis Kārkliņš, pirmais Latvijas pārstāvis, kurš līdz šim iecelts tik augstā amatā kādā no ANO specializētajām aģentūrām. Pirms šī amata pienākumu uzņemšanos 2010.gada aprīlī, J.Kārkliņš bija Latvijas vēstnieks Francijā un UNESCO, bet viņš ir arī spēlējis aktīvu lomu Pasaules informācijas sabiedrības samita (World Summit on the Information Society (WSIS)) Tunisas fāzes sagatavošanā un bija Piešķiramo vārdu un adrešu interneta korporācijas (ICANN) Valdību konsultatīvās padomes priekšsēdētāja amatā. Ar viņu tikās Pauls Raudseps.

UNESCO jūsu darba pienākumos ietilpst vārda brīvības veicināšana. Kas šobrīd ir vislielākie draudi vārda brīvībai pasaulē?

Vecie riski ir palikuši, tie, kas eksistē jau gadu desmitiem. Daudzās pasaules valstīs tā ir cenzūra, ierobežota iespēja izteikties, prasība atspoguļot vienpusēju viedokli. Daudzas valstis ir aizgājušas demokrātisko attīstības ceļu, bet vecās sistēmas vēl aizvien ir saglabājušās daudzās pasaules valstīs.

Ir parādījušies jauni riski. Tie ir saistīti ar jaunām tehnoloģijām un iespējām, kuras nepastāvēja pat pirms pieciem gadiem. Tās mums liek domāt par jaunu pieeju vārda brīvības nodrošināšanai. Ir runa par internetu. Tas ir instruments, ar kuru var nodrošināt pieeju plašai informācijai, taču, no otras puses, ir pasaules valstis, kuras praktizē filtrēšanu, aizliegumu pieejai atsevišķām vietnēm. Tie riski ir jāņem vērā un jādomā, ko ar tiem darīt. Šajā sakarā nākošā Pasaules Preses brīvības dienā, kuru ik gadu svin 3.maijā, centrālā tēma būs vārda brīvība internetā.

Jūs nesen konferencē Viļņā teicāt, ka «pēdējos mēnešos UNESCO aizvien pieaug rūpes par augošiem centieniem dažādās pasaules daļās ierobežot izteiksmes brīvību internetā». Par ko tieši ir runa?

Kā jūs zināt, pēdējos gados vairākās pasaules valstīs tika aizliegta pieeja atsevišķām sociālajām vietnēm, kā piemēram Facebook un YouTube. Protams, UNESCO, kas ir vienīgā Apvienoto nāciju sistēmas organizācija, kuras uzdevums ir cīnīties par vārda brīvību, izteica savas rūpes.

Vai varat nosaukt konkrētās valstis?

Es domāju, ka visi zina tās valstis.

UNESCO arī nodarbojas ar mediju ētikas veicināšanu pasaulē. Kas, jūsu pieredzē, ir vislābākie mediju ētikas nodrošināšanas mehanismi?

Pirmkārt, ir svarīgi, lai valstī eksistējošās likumdošanas normas nodrošinātu redakcionālu neatkarību un viedokļu daudzveidību presē. Ja tāds likumdošanas rāmis neeksistē, tad, protams, par vārda un preses brīvību runāt ir diezgan grūti. No otras puses, jebkura žurnālista rīcība nav jāregulē ar valsts regulējumu, bet ir jābūt skaidri definētiem profesionāliem standartiem, ir jābūt pašu žurnālistu noteiktiem ētikas principiem vai ētikas kodeksam. Parasti tas notiek žurnālistu asociāciju ietvaros. Ja ir pašregulācija un augsti profesionāli principi, tā ir kombinācija, kura nodrošina pietiekoši plašu preses brīvību.

Latvijā ir problēma, ka daudziem medijiem nav zināmi īpašnieki, un pat tādiem, kuriem patiesie īpašnieki ir nojaušami, ir skaidri redzams, ka medijs pārstāv īpašnieka intereses, nevis lasītāju vai plašākas sabiedrības intereses. Ko var darīt, lai mediji pildītu savu sabiedrības pārstāvja, nevis īpašnieku šauro interešu pārstāvja lomu?

Pirmām kārtām, tas būtu normāli, ja informācija par mediju īpašniekiem būtu zināma. Ja tā nav, tas jau pats par sevi liecina, ka sistēmā kaut kas nav kārtībā. Vēl ir svarīgi, lai katram izdevumam būtu skaidri definēta redakcionālā politika un neatkarība, ka redakcijas darbu nediktētu tikai komerciālas vai peļņas intereses, ka to noteiktu profesionālās intereses, laikraksta vai žurnāla virziens un redzējums, kura dēļ tas tika veidots.

Freedom House reitingi rāda, ka Latvijā preses brīvības rādītāji ar katru gadu pasliktinās. Kāpēc, jūsuprāt, tas tā notiek?

Iespējams, ka daļēji to ietkmē krīze, kad žurnāli un laikraksti cīnās par izdzīvošanu un faktiski vairs tik daudz nedomā, par ko rakstīt, bet kā nopelnīt naudu. Es ceru, ka tā ir īslaicīga parādība, ka, uzlabojoties ekonomiskajai situācijai, tas mainīsies. Lasītāji nav muļķi, viņi saprot, kas ir labs laikraksts, kas ir slikts laikraksts.

Vai internetā brīvība patlaban palielinās vai samazinās?

Patlaban vērojam globālu tendenci, ka internets attīstās straujāk no lietotāju skaita viedokļa Āzijā un Latīņamerikā, Tur lietotāju pieaugums procentuāli ir daudz straujāks, nekā Rietumeiropā vai Amerikā. Šobrīd Ķīna ir ķluvusi par lielāko interneta valsti, Ķīnā ir visvairāk interneta lietotāju, un tie cipari turpina augt ģeometriskā progresijā. Tas nozīmē, ka ar laiku pieaugs šo teritoriju pārstāvju svars diskusijās par interneta tālāko attīstību. Nav runa tikai par valdībām, runa ir arī par inženieriem, par nozares pārstāvjiem. Tā vairs nebūs tikai anglosakšu diskusija savā starpā par to, kā nodrošināt interneta attīstību Amerikā un Rietumeiropā, tā jau būs daudzvalodīga diskusija, un tā droši vien ienesīs jaunu sarežģījuma līmeni šajā diskusijā.

Jūsu kādā runā teicat, ka 72% mājas lapu internetā ir angliski un 98% ir tikai divpadsmit valodās. Ko UNESCO var darīt, lai padarītu internetu valodnieciski daudzveidīgāku?

Pirmkārt, mēs varam mudināt pasaules valstis nodrošināt vai ražot vairāk saturu internetā dažādās valodās. Šī tendence ir augoša, ja skatamies, par cik pieaug lietotāju skaits valstīs, kur angļu valoda netiek lietota un kur latīņu rakstība netiek lietota. Tātad ar laiku šīs proporcijas, protams, mainīsies. Taču tās nemainīsies pašas no sevis. Ir nepieciešami stimuli, ir nepieciešama parieza valdību politika. UNESCO kopā ar dažiem partneriem šobrīd veic pētījumu, lai pierādītu ar skaitļiem, ka vietējā satura radīšana vietējās valodās un šī satura glabāšana uz vietējiem serveriem valsts nacionālajā teritorijā spēlē pozitīvu lomu cenas samazināšanā pieejai internetam parastajam interneta lietotājam. Tāpatās mēs strādājam ar ICANN, lai palīdzētu šai ASV bezpeļņas organizācijai izplatīt nacionālos domēnu vārdus, lai atbrīvotu viņus no nepieciešamības iejaukties valodnieciskās diskusijās ar valdībām par viena vai otra domēna vārda izveidošanu. UNESCO būtu tas, kas sniegtu savu ekspertīzi un vērtējumu par valstu domēnu vārdiem citās rakstībās ieviešanu. Mēs esam parakstījuši pirmo līgumu par šāda references saraksta izveidošanu krievu alfabetam, jo tas ir vistuvākais latīņu alfabetam. Lai neizveidotu mulsinoši līdzīgus domēnu vārdus, kurus pēc tam var izmantot sliktiem nolūkiem, ir nepieciešams, lai domēna vārdi ar krievu burtiem valstīs, kuras lieto kirilicu, būtu uzreiz vizuāli atšķirami no latīņu burtiem. Krievijas starptautiskais domēna vārds kirilicā – .рф – ir uzreiz vizuāli atšķirīgs no .ru, ja tas būtu kirilicā. Tajā pašā laikā ir vairākas valstis, kuru pieteikumi ir noraidīti tāpēc, ka viņu piedāvātais saīsinājums ne ar ko neatšķiras no latīņu burtiem. Protams, ka ICANN kā nevalstiskai organizācijai noraidīt kādas valdības lūgumu ir diezgan smagi. Bet tas tomēr jādara, lai neradītu haosu internetā. UNESCO tādā ziņā ir labi situēta, var palīdzēt, un mēs esam noslēguši līgumu, lai pie šīs tematikas strādātu.

Tas varbūt nav pilnīgi objektīvs atskaites punkts, bet es apskatījos Wikipedia, kur ir redzams, apmēram cik katrā valodā ir ierakstu. Latviešu ierakstu skaits ir starp 10 000 un 100 000. Tas ir mazāk nekā lietuviešiem, taču tas ir arī mazāk nekā esperanto un vēl citai izgudrotai valodai, kura saucās volapuk, par kuru es pirmo reizi dzirdēju, apskatoties šo statistiku. Kā jūs vērtējat latviešu iesaisti internetā?

Latvijā, kur ir diezgan laba tehnoloģiska pieeja internetam, situācija mainās uz labo pusi. Ja es pareizi esmu sapratis, pirms dažiem gadiem tika izmainīta politika domēnu vārdu reģistrācijā Latvijas domēnā .lv, un tas esot radījis paātrinājumu domēnu vārdu reģistrācijā. Tas ir atkarīgs no pastāvošās politikas, cik tā ir libērāla un kādi ir noteikumi, lai reģistrētu. Savukārt, ja ir runa par latviešu domēnu izmantošanu, tad man šķiet, ka tendence visā pasaulē ir apmērma vienāda. Mums pieejamā informācija liecina, ka apmēram 80% no visa patēriņa internetā ir vietējais patēriņš. 20% ir patēriņš ārpus nacionālajām robežām. Īpaši tādās valstīs, kā Latvijā, kur ir maza valoda, tā tendence ir ļoti līdzīga. Tas nozīmē, ka ir potenciāls vietējā satura radīšanai, jo ir liela varbūtība, ka šis saturs tiks patērēts uz vietas. Es domāju, ka Latvijā attīstības tendences ir normālas. Neko sliktu nevaru teikt.

UNESCO pasaules mantojumu sarakstā iekļauts Rīgas vēsturiskais centrs un Struves meridiāns. No jūsu pieredzes, ko reāli dod iekļaušana šajā sarakstā?

Ir vairāki aspekti. Viens ir atzinība un novērtējums, kas tiek pievērsts šim objektam vai vietai. Tas palielina tā atpazīstamību un līdz ar to tūrismu. No tā viedokļa Rīgas ierakstīšana Pasaules mantojumu sarakstā deva Rīgai bezmaksas publicitāti visā pasaulē. Visi kultūras pasaules mantojuma objekti ir pieejami Google Maps, un tie cilvēki, kuri izmanto Google Maps, var pilnīgi nejauši uzdurties kādam objektam un saņemt informāciju par kādu no šiem objektiem, tai skaitā par Rīgu. No otras puses, tas uzliek pienākumu un nodrošina zināmu aizsardzības režīmu vietai vai objektam, lai saglabātu autentisko izskatu nākošajām paaudzēm. Protams, vienmēr var strīdēties par saglabāšanu iepretim attīstībai, bet tā ir vairāk teorētiska diskusija.

Vienubrīdi bija pat diskusija, ka Rīga varētu zaudēt šo statusu. Vai tā turpinās?

Cik es zinu, pēdējā mantojuma centra sanāksmē 2009.gadā Seviļjā jautājums tika izskatīts un nekādas rekomendācijas netika pieņemtas. Tā kā jautājums nav aktuāls, bet Rīgai būs jāiesniedz kārtējais ziņojums.

Vai jūs sadarbojieties arī ar Google, kas tagad vēlas digitalizēt visas grāmatas?

Tas ir cits projekts. Mēs nodarbojamies ar digitalizācijas jautājumiem teorētiskajā aspektā un attīstības palīdzības aspektā. Ja kāda valdība mums prasa palīdzību saglabāt kādus unikālus vēsturiskus dokumentus, kā nesen bija viens lūgums digiatlizēt 14. gadsimta rokraksta arhīvus Vjetnamā, tad mēs to darām.

Teorētiskajā plāksnē jautājums par ciparu informācijas aizsardzību, tai skaitā par šo digitālo dokumentu aizsardzību, ir mūsu dienas kārtībā. Te ir vairāki aspekti. Tā kā aizvien vairāk tiek radīta ciparu informācija, un tas ir jauns fenomens, tas ir pēdējos 20 gados radies, nav vēl izveidota sistēma, kā šī informācija tiks glabāta nākamajām paaudzēm. Ir vairāki novirzieni. Ir valstis, kur notiek darbs, lai izveidotu šīs digitālās informācijas saglabāšanas un aizsardzības sistēmas, bet pagaidām nav vienošanās par to, kā šādai sistēmai būtu jāizskatās. Tas var novest pie tā, ka pēc pieciem gadiem liela daļa šīs informācijas vienkārši tiks pazaudēta. Protams, ir jautājums, vai viss, kas ticis radīts elektroniski, ir saglabājams. Uz šo jautājumu arī nav atbildes. Notiek izvēles kārtībā interneta kopēšana un arhivēšana. Galīgi šī sistēma nav izveidota. UNESCO var dot platformu, uz kuras gan valdības, gan nozares pārstāvji var runāt par šiem jautājumiem.

Otrs aspekts ir dokumentu digitalizācija. Šobrīd daudzas valdības iegulda miljonus šajā procesā. Ļoti labi. Tas dod pieeju informācijai un materiāliem, kuri citādāk nebūtu pieejami. Bet, no otras puses, mums nav nekādu garantiju, ka formāti, kuri tiek lietoti šobrīd, būs lasāmi. Šeit es saredzu UNESCO lomu, censties vienoties ar nozares pārstāvjiem, lai, attīstot nākamās tehnoloģijas, tās tiktu veidotas tā, lai visi patreiz izmantojamie formāti būtu nolasāmi arī pēc 20 gadiem, nemaz nerunājot par 50 gadiem. Jo patlaban mums ir situācija, kurā liela daļa informācijas, kura tika saglabāta pirms 20 gadiem, vairs nav salasāma vienkārši tāpēc, ka vairs nav mašīnu, ar kurām to lasīt. Visus floppy disk un tā tālāk vairs nevar nolasīt, jo nav vairs attiecīgās aperatūras. Mans sektors plāno 2012.gada sākumā organizēt lielu starptautisku konferenci, kurā šie jautājumi tiktu uzrunāti, un šo konferenci mēs plānojam kopā ar starptautisko bibliotēku asociāciju federāciju un ar starptautisko arhīvu padomi. Starp konferences organizētājiem mēs ceram redzēt arī Google un Microsoft un lielās kompānijas, kuras nodarbojās ar programmatūras ražošanu un jaunu tehnoloģiju attīstību.

Jūs arī savulaik bijāt Starptautiskās Migrācijas padomes priekšsēdētājs. Latvijā jau vairākus gadus migrācija ir ļoti aktuāls jautājums. Cilvēki brauc projām peļņas nolūkos. Ir diskusijas par to, vai mums būtu jāpiesaista iebraucēji, lai nodrošinātas ar darba spēku, no otras puses ir jautājums, vai mēs viņus gribam un varēsim integrēt. Kā Latvija izskatās pasaules kontekstā?

Latvija noteikti nav migrācijas ceļu krustpunktos, tas ir simts punkti. Es īsti negribētu izteikties par to politiku, jo es neesmu speciālists, tas galu galā ir valdības uzdevums. Ir vienmēr jāmeklē pareizais līdzsvars, lai nodrošinātu harmonisku sabiedrības attīstību, bet tomēr nodrošinātu arī rūpniecības attīstību. Personīgi es domāju, ka daudzi no tiem cilvēkiem, kas aizbrauc peļņa uz ārvalstīm, agri vai vēlu atgriezīsies. Latvija nav izolēta. Eiropā ir piemēri. Piecdesmitajos gados Eiropā dominēja portugālu viesstrādnieki, šobrīd vairs nevienu portugāli nekur neredz, visi ir aizbraukuši atpakaļ. Protams, tas nenotiek divos vai piecos gados, tas var notikt pēc desmit divdesmit gadiem, bet, manuprāt, vēsturiskā pieredze ir tāda, ka no tiem, kas ekonomisku iemeslu dēļ aizbrauc, liela daļa no viņiem atgriežas atpakaļ.

 

Komentāri (2)

mxblack 28.01.2011. 13.58

Lai nu kā,bet internets un visa digitālā tehnoloģija kopumā, ir vienreizējs cilvēces sasniegums. Es saprotu, es nesaku neko jaunu. Vienkārši es atceros savu bērnību un jaunību, pat deviņdesmitos gadus, kad sazināties pa telefonu ar otru cilveku bija liela ekstra, tāpat kā kvalitatīvi radiouztvērēji, kuri nešņāca un nekauca. Labu mūziku varēja dzirdēt tikai no platēm, vai laba magnetofona. Šodien sakarā ar digitālo tehnoloģiju attīstību, tas viss šķiet gandrīz neticami, pat neaptverami. Šodien tikai retā mājā nav datora un interneta, tātad logs uz Pasauli ir plaši vaļā. Mēs brīvi un katrā mirklī varam izteikt savu viedokli par to, vai citu jautājumu, varam bez problēmām piedalīties publiskajās diskusijās un likt politiķiem arvien vairāk apdomāt katru savu soli, katru lēmumu. Vai tas nav vareni?

+2
0
Atbildēt

0

mary75 28.01.2011. 10.51

šī te Saeima diezin vai ko izdarīs, lai sakārtotu likumdošanu.
Un, pat ja zinātu īstos mēdiju īpašniekus, neko daudz tas nemainītu.
Par redakcionālo neatkarību Latvijas apstākļos var tikai sapņot.
Bet, kas traucē žurnalistus apvienoties patiešām spēcīgā žurnalistu arodbiedrībā vai citā organizācijā, neatkarīgi no valodas, kurā tie raksta, un ideoloģijas, vienkārši, lai aizstāvētu savas tiesības? Neviena no esošajām, izskatās, ar to nenodarbojas.
Kas Latvijai visvairāk nepieciešams – nopietna un neatkarīga sabiedriska TV ar visām sab. TV funkcijām.
Un atkal – ar šo Saeimu tas ir nereāli, un ar šo kārtību, kād viss ir politiķu rokās, arī padomes ievēlēšana.
Kaut arī, īstenībā, vairākumam iedzīvotāju tas namaz nav nepieciešams, krievu mentu seriāli un punķainas melodrāmas lielu daļu no domāšanas procesa jau atradinājušas, un tie, kas grib ko zināt, sēž internetā. kaut arī tur lie;la daļa dzīvo pa “draugiem” un spēlītēm.

+1
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu