Mēs bijām tikai cilvēki • IR.lv

Mēs bijām tikai cilvēki

55
Ainars Bašķis

1991.gada barikādes LTF Zaķusalas koordinatora sirdī un atmiņās

Tagadējais SIA "Aura Auto" valdes loceklis Ainars Bašķis 1991.gada barikāžu laikā bija Latvijas Tautas frontes (LTF) valdē, kur pārstāvēja toreizējo Bauskas rajonu, un pildīja LTF koordinatora pienākumus Zaķusalā. Šis atmiņu stāsts pēc daudzkārtējiem draugu un darbabiedru mudinājumiem beidzot atklātībā izlauzies 2011.gada 9.janvārī. Ir.lv pēc iespējas saglabājis paša aculiecinieka pierakstu.

Vienotība ar neuzticību rokrokā

Ir 1990.gada novembra beigas, kārtējā LTF valdes sēde otrdienā, Vecpilsētas ielā. Ivars Redisons no rokas rokā palaiž lapu, uz kuras rakstīts, ka valdes sēdei gaidāma otra daļa, kaut kur slepenā vietā. Visi kopā ar busiņu braucam. Vaiņodes ielas pagalms, laipni saimnieki, viesistabā grīdā tiek atvērta lūka – pazemē labiekārtotas atpūtas telpas. Romass (Romualds Ražuks) visus informē par X stundas iespējamību, par varbūtēju nepieciešamību turpināt mūsu darbību pagrīdes apstākļos. Šādas valdes sēdes un tēmas kļūst par regulāru parādību.

Dīvainākais, ka mēs, ierindas valdes locekļi, pieņemam trauksmaino faktu kā paši par sevi saprotamu, nejautājam Romasam pēc padziļinātiem paskaidrojumiem ne valdes sēdēs, ne sadzīvē. It kā bijušas nopietnas sarunas ar Ilzi Cielavu (no Ministru padomes – MP), it kā ar Juri Dobeli (no Augstākās padomes – AP), it kā ar Latviešu Strēlnieku apvienības vīriem, īpaši ar Ausekli Pļaviņu. Kaut kas kaut kur notiek. Mēs joprojām esam tipiski padomjlaika cilvēki, mākam pieņemt ''valdošo viedokli”. Tā vajag. Ir viedoklis. Rīcības līnija. Nejautā par daudz. Savējiem uzticamies, un katrs esam priecīgi, ka mums uzticas. Vispārējā vienotība paradoksālā kārtā sadzīvo ar vispārēju savstarpēju neuzticību. Ir viedoklis, ka viņš (viņa) ir čekas aģents. Mūs, lūk, noklausās. Viņi ir visapkārt.

Sinok, kuda tehņiku?

Domes sēde Universitātes aulā. Ir sestdiena, 12.janvāris. Sanāksmes pārtraukumā Romass sasauc valdes locekļus pie melnajām klavierēm un pēdējo reizi saspringti pārjautā: ''Vai apzināties, kas notiks, ja kļūdāmies, saukdami tautu uz barikādēm? Vai apzināties katrs savu atbildību?” Klusums kādu brīdi, tad vienbalsīgi sakām – lai tā lieta iet! Redzu, ka Romass saspringst un nomierinās reizē. Viss notiek.

Naktī Viļņā slepkavo cilvēkus. Dainim Īvānam ir valdes uzdevums četros no rīta pa radio saukt tautu uz manifestāciju Daugavmalā, Vecrīgā. Mans uzdevums mītiņa laikā ir doties uz Latgales priekšpilsētas pašvaldības namu Lāčplēša ielā, Daugavmalā, un koordinēt Zaķusalas TV kompleksa aizsardzību. Pašvaldības namā nekas nenotiek, tādēļ pieņemu lēmumu doties uz Zaķusalu.

Redzu, ka pie tilta nobrauktuvēm apstājušies daži ceļamkrāni, smagās automašīnas, autobusi. Cilvēki sāk pulcēties. Kāds vīrs izlec no autobusa un prasa: ''Sinok, kuda staviķ tehņiku?” [Dēliņ, kur likt tehniku? krieviski – red.] Godīgi saku, ka nezinu.

Ieeju TV lielās mājas foajē, prasu dežūrmilicei, kas te notiek. Viņa saka – caurlaižu birojā sēžot viens vīrs, kas te visu komandē. Iepazīstamies. Varis Krūmiņš. Kinorežisors. Labi, sēžos blakus un zvanu uz LTF mītni koordinatorei Drosmai Blagoveščenskai – esmu šeit, viss notiek!

Sāk pulcēties cilvēki. Naktī sāk ierasties latviešu zemnieki ar traktoriem un citu smago tehniku. Drausmīgs juceklis. Troksnis. Smags dīzeļdegvielas un atgāzes dūmu smārds. Pārpratumi un smiekli. No meža vedējiem vīri velk ārā baļķus un rīko ugunskurus. No rīta tilts ir aizkrāmēts tā, ka pabraukt vairs nav kur.

Pret baumām un histēriju

Dzeltenajā mājā iekārtojušies gan daži miliči, gan arī Īpašo Brīvprātīgo kārtības sargu vienības (BV) štābs. Komandē LTF domnieks Roberts Millers (Robis). Spēcīgs vīrs ar lielu, baltu bārdu, platu, atklātu un sirsnīgu seju. Vienkāršs, enerģisks cilvēks, runīgs. Darītājs. Varis Krūmiņš sarunā rācijas no zvejnieku kolhoza ''Auda”, risina jautājumus koordinācijai ar TV mājas personālu.

Otrajā dienā sākam lēnām aptvert, kas īsti notiek. Uz salas un tiltiem ir 20 000 cilvēku. Sākas pirmās problēmas ar masu nervozitāti un pirmie histērijas uzliesmojumi. Foajē esošie mediķi skaidro mums, ka situācija tikai pasliktināsies, jo cilvēku ir daudz, viņi gaida ekstremālus notikumus, ir ļoti saspringta gaisotne.

Burtiski diennakts laikā izveidojām interesantu organizatorisko sistēmu, kura darbojās samērā efektīvi:
1) BV štābs atbild par kārtību un nodrošina fizisko lēmumu izpildi. BV štābam ir pašam sava novērotāju un sakaru sistēma, kas ir saistīta ar Rīgā funkcionējošo BV sistēmu. Štābu vada Roberts Millers, vietnieki Gunārs Kurcenbaums un Aivars Stārasts. Visi saprot, ka jānodrošina bezierunu paklausība ar jebkuriem pieejamiem līdzekļiem. Izklausās skarbi, bet – citādi nevar.

2) LTF koordinācijas centrs. Varis Krūmiņš nodeva vadību man, pats uzņemdamies tieši TV ēkas koordinatora darbu. Darbojās arī Māris Ivkins (sakaru līdzekļi), Jānis Liniņš un citi. LTF koordinācijas centrs izveidoja pats savu novērošanas un sakaru tīklu, ziņotāji tika izvietoti arī tiltu ārpusē, LTV augstceltnes 20.stāvā un TV tornī. Galvenais pienākums bija sakari un informācija no ''ārpasaules” plus visas Zaķusalas apgādes koordinācija. Posteņu dežurantiem bija aizliegts dot norādījumus tieši barikāžu dalībnieku posteņiem, lai izslēgtu haosu – mūsu visu galvenais uzdevums bija maksimāli precīza informācija. Jāievēro, ka vispārējais baumu, histērijas, dezinformācijas un emociju līmenis bija ļoti augsts.

3) BV štāba priekšnieks pakļāvās LTF koordinācijas centram tiktāl, cik tas nebija pretrunā ar viņa BV priekšniecību. Piemēram, naktī no 22.uz 23.janvāri pēc abu informācijas sistēmu rezultāta salīdzināšanas pa tiešo rāciju sazinājos ar Robi un lūdzu aizvērt tiltus. Fantastiski – 45 sekudēs tas tika izdarīts, traktoru priekšā tika aizliktas tērauda plāksnes, kas sargāja riteņus. Pēc 2 minūtēm Robis man ziņo: ''No bruņumašīnām tiltu galos izlec krievu militāristi vai omonieši, spārda barikādes, rupji lamājas, bet – baidās gan!”

Godmanis dusmīgs

Tajā pašā 22.janvāra vakarā biju izsaukts uz MP sēdi, veltītu barikādēm. Ivars Godmanis deva rīkojumu atbrīvot tiltus pilnībā. Atteicos. Godmaņa kungs palika stipri dusmīgs un lika man gaidīt viņu pēc sanāksmes. Vēlu vakarā skaidroju viņam, ka vīru disciplīnas līmenis ir augsts, alkohola lietošana un visādas muļķības ir vispār izskaustas. Godmanis noticēja un mainīja rīkojumu – tilti vaļā pa dienu, vakarā pēc 23.30 slēdzam. Šāds lēmums bija iespējams, pateicoties Roberta Millera un viņa vīru titāniskajam darbam. Tā teikt, Godmanis saprata, ka ir, ar ko runāt.

Atceros 20.janvāra nakti. Uzbraucu ar liftu 20.stāvā, redzu – virs Vecrīgas lido trasējošās lodes, šāvienu troksnis. Lejā jauniņš milicītis slābi atslējies pret sienu, automātu siksnā nolaidis zemē un saka: ''Vsjo, našim koņec!” [Viss, mūsējiem beigas! krieviski – red.] Sabāru viņu. Tomēr nekad neaizmirsīšu, ka puisis tomēr bija ''naš”, savējais.

Pie manis pienāca kāds mācītājs un jautāja – ko lai nu dara? Teicu, lai lūdz Dievu un liek to darīt citiem. Sacīts – darīts. Ārpusē 15 minūšu laikā ''Kamaz'' kravas kastē tika izveidota lauka kancele, un pēc brīža visi (!), uz laukuma mājas priekšā nometušies sniegā ceļos, lūdza Dievu.

Atceros kādu dienu pirms 20.janvāra. Pie mums no Augstākās Padomes štāba atbrauca divi vīri skarbām sejām, sajozušies ar siksnām – situācija, lūk, esot bīstama, sievietes un bērni malā, īsti vīri rīkošot aizsardzības dzīvo ķēdi. Jā, mācības ēkas priekšā bija ne pa jokam. Manus skaidrojumus, ka barikādes, pirmkārt, ir milzu demonstrācija, otrkārt, vispirms kādam ilgi un nopietni jālauž visa tehnika uz tiltiem, lai tiktu te, durvjupriekšā, klāt, vīri neņēma vērā. Tā es iepazinos ar Voldemāru Jaroni, bijušo profesionāli militāristu. Atceros arī stabu rakšanu un tīklu vilkšanu, trosu vilkšanu pār Daugavu. Mēs koordinācijas centrā no sirds un ar mīļumu atbalstījām šos pasākumus, jo 20 000 cilvēku bezdarbībā dažubrīd bija smaga atbildība. Tomēr armijas helikopteros sēdošie ilgi brīnījās par rosību uz salas…

Jāuzmanās pašiem

Dīvaini, bet man tās smagākās atmiņas ir par 16. un 17.janvāri. Neko nevar saprast. LTF štāba galvenā koordinatore Drosma Blagoveščenska saka, lai paļaujamies tikai paši uz sevi. AP aizsardzības štāba koordinatore Anita Stankēviča saka, ka viņa arī vairs neko nesaprot, neviens neko nezin. Godīgi sakot, bija iespaids, ka Latvijā valdība ir pilnībā dezorientēta un valsts pirmajām amatpersonām vienkārši nav ko tautai teikt. Tantuku pārtikas groziņi arī netika tālāk par tiltu galiem, TV mājas virtuvi bijām izēduši.

Norīkoju divus ''Kamaz-us'' un ašus vīrus uz Kompartijas un nomenklatūras pārtikas noliktavām Sarkanajos spīķeros. Vakarā mums bija desas, šokolāde, cigaretes un vēl sazin kas. Tikai Arvīds Dravnieks no pašvaldības izmisis man zvanīja un prasīja – kas tagad par to maksās? Smējos un teicu, lai tik raksta nost. Samaksāja pašvaldība…

Dienu no dienas pēc 20.janvāra entuziasms sāka noplakt, pēc 25.janvāra LTF savu koordinācijas darbu izbeidza, tauta sāka aizplūst. Cerējām, ka valdība pateiks tautai ''paldies”. Nesadzirdējām. Viss kaut kā izčākstēja.

Kādu dienu februārī man zvana Jānis Baškers un saka, ka jaundibinātajam Sabiedrības drošības departamentam (SDD) esot vajadzīgi cilvēki ar organizatora talantu, vajagot iet pie viņa. Apspriedos ar Romasu, kurš teica, ka tur vajag gan kādu savu cilvēku. Tā es kļuvu par SDD darbinieku. Es biju pieradis pie ātras, asas rīcības, pie lēmumiem, kas tiek pildīti. Varens bija mans pārsteigums, kad es sapratu, ka esmu nokļuvis iestādē, kur nenotiek absolūti nekas. Neticami, bet caur pavērtām durvīm stundām klausīties vecu vīru murdulēšanu un spriedelēšanu par teorētisku lēmumu vēl teorētiskākām detaļām bija gan nogurdinoši, gan arī uzjautrinoši. Mēnešiem tur tika radītas idejas par robežsardzes vienībām, kas nomainīs PSRS robežsargus, par kaut kādiem mācību centriem.

BV vīri pa to laiku sūdzējās par pilnīgu ignoranci no SDD puses. Piemēram, Roberts Millers (jorojām ar saviem vīriem atradās uz Zaķusalas) saprata, ka viss jārisina pašam. Man bija tolaik kauns viņam acīs skatīties. Es biju informācijas nodaļas vadītājs, mans darbs bija sēdēt pie dežūrtelefona un… nedarīt gandrīz neko. Mēs, daži puiši tad arī tajā vasarā darbojāmies paši uz savu roku un mēģinājām noorientēties. Smaga sajūta mani pārņēma, lēnām iepazīstoties ar departamenta darbiniekiem un sākot saprast, kāpēc tas vispār ir radīts – lai organizēti sabiedrības aizsardzības virzienā nenotiktu nekas.

Lietuvā, Viļņā tajā laikā pats savām acīm redzēju Augstākās Padomes ēkas aizsardzības sistēmu, puišus Lietuvas armijas (!) formas tērpos, bruņotus, pildot dienestu kaujas posteņos parlamenta aizsardzībā. Bet departamentā sajūta nemaz nebija kā pie savējiem. Daži puiši no valdības apsardzes un arī tās vadītājs Andris Bunka man silti ieteica turēt acis vaļā un uzmanīties. Ko darīt?

Ar dāņu komunistiem nesadzēra

LTF kolēģe Ilze Cielava, kas bija Godmaņa palīdze, tik rokas vien plātīja. Romass atgādināja, lai tajā departamentā skatos redzīgām acīm apkārt. Gāju runāt atkal ar Ivaru Godmani – tā teikt, pie augstākās priekšniecības. Viņš rūpīgi noklausījās manu stāstu un pārjautāja man, vai to lielo vīru departamentā sauc Stiprais. Teicu, jā, dokumentu projektus izstrādā Georgs Stiprais gan. Tad Godmanis smējās, kratīja galvu un teica, ka Stiprais gan esot varen stiprs, varen stiprs. Vairākkārt smējās par savu joku. Man smiekli nenāca – teicu, ka atbildi labi sapratu.

Jūlija beigās Jānis Baškers un viņa vietnieks Auseklis Pļaviņš (bijušais Baltijas Kara apgabala armijas pretizlūkošanas priekšnieka vietnieks) aizsūtīja mani uz Maskavu komandējumā piedalīties kaut kādā marasmatiskā Miera aizstāvju konferencē. Komandējuma termiņš bija līdz 24.augustam. Tā kā tajā konferencē nevienam mana klātbūtne nebija vajadzīga un biedroties ar piedzērušiem dāņu komunistiem man bija vienkārši pretīgi, es nopirku biļeti un svētdien, 18.augustā, pieteicos pie Baškera kunga – esmu atpakaļ! Departamentā bija arī Auseklis Pļaviņš, kurš izskatījās varen neapmierināts, ka esmu atgriezies pirms laika. Tikai vēlāk uzzināju, ka departaments tajā dienā ir pavēlējis noņemt visas BV dežūras, tai skaitā Zaķusalā. Interesanti, ka vajāt par to metās BV lielo priekšnieku Georgu Maiznieku…

Rallijs ar ''Ladu'' un ''Volgām''

Nākamajā rītā sākās pučs Maskavā. Dienas vidū departamentā atklāti runājām par nepieciešamību evakuēties, Jānis Baškers klusā balsī man lika savākt departamenta dokumentāciju, kadru lietas, darba grāmatiņas, datu bāzes u.c., organizēt to noslēpšanu tā, lai neviens, pat visuzticamākais darbinieks to neuzzinātu. Departamenta šoferis pie ''Ladas'' stūres, es un SDD infodaļas darbinieks Gatis Staprēns aizmugurē, dokumenti bagāžniekā. Tikko kā izbraucām no MP ēkas – sākās autorallijs! Kā zinādamas, divu ''Volgu'' ekipāžas metās mūs vajāt. Tomēr izdevās atrauties, šoferis pie savas mājas izkāpa un atteicās tālāk piedalīties.

Abi ar Gati devāmies uz viņam zināmu vietu Pļaviņās, kur vakarā noslēpām dokumentus pie kādas vecas māmuļas privātmājā. Tālāk devāmies uz Bauskas rajonu, tur, savukārt, es zināju drošas lauku mājas, kur izgulēties. Atceros, tobrīd nebijām gulējuši vismaz 36 stundas.

Nākamajā dienā organizējām žigulīša noslēpšanu un konservāciju, kā nekā gatavojāmies uz ilgu pagrīdi. Vakarā, ieguvuši svaigāko informāciju par notikumiem, sazvanījām SDD dežūrtelefonu no drošas vietas – un – tavu brīnumu! izrādījās, ka tas pučs esot Maskavā izgāzies kā vecs ābols!

Pakojām žigulīti atkal laukā un naktī braucām uz Rīgu. Liels bija mans pārsteigums, kad Jānis Baškers teica – strādāt kopā vairs nevarēsim, izrādījās, ka divi citi infodaļas darbinieki tikuši OMON nagos un fiziski cietuši. Pirmajā brīdī domāju, ka mani taisa par vainīgu puča rīkošanā – kāds no departamenta večukiem bija izdomājis, ka mēs ar Gati Staprēnu, lūk, esot OMON labā strādājuši!

Nu, ne pirmo reizi Atmodas laikā tādi brīnumi gadījās. Pēc gadiem Auseklis Pļaviņš spieda man jau kā Zemessardzes majoram roku Zaķusalas atceres ugunskura laikā un teica – sak`, es esot tomēr savējais. Hm. Kam savējais?

No tā laika gribu uzsvērt vienu ļoti būtisku lietu. Esmu pārliecināts, ka visi, patiešām visi manis pieminētie cilvēki no sirds mīlēja un mīl savu Latviju. Viņus katru es dziļi cienu, pat tos, ar kuriem nebiju vienisprātis. Mēs visi darījām, ko mācējām savas sirdsmīļās zemes labā – mums taču toreiz (un pat tagad) bija tik dažāda izpratne, kas ir jādara, kurp jāiet. Mēs uzvarējām. Mēs kļūdījāmies. Mēs zaudējām un atkal gājām tālāk. Mēs meklējām izeju no tā briesmīgā purva, kur mēs un mūsu zeme bijām. Mēs bijām tikai cilvēki.

Komentāri (55)

piziks 13.01.2011. 12.54

Iedomājot, kas šodien par datumu 1991. gada sakarā, vakar pārlasīju arī pērn ar LR apbalvojumiem gratulēto sarakstu: ir atjaunots Viestura ordenis, ko dala par militāriem saniegumiem. Arī augstā II šķira kam tik nav piekārta… :) Toties Aleksandram Demčenko — laikam jau kāds oficiālās Latvijas “suvenīrs” viņam vispār pirmo reizi piešķirts — Viestura ordeņa V (piektā, viszemākā šķira… ): Aleksandrs Demčenko bija, iespējams, nozīmīgākais Jura Podnieka kino un videooperators, tieši Aleksandrs Demčenko bija tas, kurš pie Viļņas TV torņa dabūja tos kadrus, kuros visa pasaule ieraudzīja Gorbačova “īsto seju”, — to pārbijušos, attiecīgo pavēli dabūjušo jauniņo padarmiias zaldātiņu sarkanarmijas piegriezuma ķiverē un bruņuvestē, kurš ar “kalaša” laidi sita civilistus. Visā CNN vēsturē ziņu izlaiduma “galviņā”/ikdienas pieteikumā tik ilgi nav bijis neviena cita operatora darbs. Pilsoniski izglītotās un militāri korektās sabiedrībās šo Aleksandra Demčenko darbu vērtētu/ir jāvērtē kā militāru sasniegumu — kā speciālo psiholoģisko operāciju, kā militāru panākumu savas valsts aizsardzībā (kaut strādāts kaimiņu teritorijā). Cilvēciski nav mazsvarīgi, ka Aleksandrs nosargāja arī savu ieorci/kameru un publicēšanai izglāba uzņemto materiālu, — tas valstiski pats svarīgākais, turklāt arī par savas veselības daļēju cenu: puiks pamatīgi pa muguru dabūja un jūt vēl arvien. Protams, tiem, kas spriež pie datoru monitoriem ar lielām pakaļām tagad pie siltiem, mūsu apmaksātiem radiatoriem, Demčenko ir krieviski runājošais, latviski vienīgi sasveicināties spējīgais, bijušais padarmijas jūras desantnieks, kurš reizēm šņabi iedzer vairāk nekā vajadzētu, bet — tolaik viņš mums visiem bija gan vajadzīgs, gan ļoti, ļoti izdevīgs: nu nav ne vajadzīgs, toties pat ba-a-aigi neizdevīgs. Viestura ordeņa zemākā šķira 18 gadus pēc fakta LR tagadējo valstiskumu un attieksmi pret saviem cilvēkiem raksturo taisnīgumā un patiesumā ļoti precīzi.

+14
-4
Atbildēt

3

    oktaavs > piziks 13.01.2011. 15.25

    Demčenko nebija ne labākais, ne ģeniālākais RKS operators, bet Dievs viņu nolika īstajā vietā un īstajā brīdī. Viņš ir saņēmis visu lielāko atzīnību, kādu vien bija pelnījis par savu drosmi.
    Priecājos par to, ka pazinu viņu personīgi :)

    +4
    -2
    Atbildēt

    0

    ievuliitis > piziks 13.01.2011. 18.33

    Paldies, ka pastāstīji cilvēkiem par Sašu. Un labi, ka viņam tas ordenis tomēr ir piešķits. Apsveicu no sirds!
    BET! Kur bijušie kolēģi? Kur Latvijas Kino (kā viņa saucas?) savienība? Kur tu galu-galā divdesmit gadus klusēji? Tev vēl joprojām liekas, ka sanāk komisija, sēž skatās griestos un dziļdomīgi viens otram jautā- ko mēs varētu apbalvot, pazīsti kādu, kas pelnījis? Vai arī tur Dieviņš uz pusslodzi piestrādā, kas zina visus mūsu taisnos un – ne visai – darbus? Nezini, kāds ir mehānisms? Radošās savienības, nevalstiskās, sabiedriskās organizācijas, privātpersonas raksta vēstules un nosauc cilvēkus, kas pēc viņu domām ir cienīgi, un balstoties uz viņu ieteikumu tiek virzīti cilvēki apbalvošanai. Tik vienkārši tas viss notiek. Un tagad aizej līdz spogulim, paskaties sev acīs un uzdod sev jautājumu: “Kāpēc es tikai tagad uzrakstīju šīs rindiņas, kad ieraudzīju Aleksandru apbalvojamo sarakstā”?
    P.S. Solījos ar tevi nediskutēt vairs, bet nenoturējos. Piedod, ja vari.

    +6
    -1
    Atbildēt

    0

    piziks > piziks 13.01.2011. 15.50

    > West! Es nekur, arī te, neesmu teicis, ka viņš bija labākais vai ģeniālākais. Un kāds te sakars RKS? Demčenko vēsturisks ir ar to, ka viņš bija Jura Podnieka viskarstāko punktu operators, kuru — viņam pašam to labi apzinoties — sūtīja uz karstajiem punktiem bijušajā padsavienībā, jo viņš bija/ir krievs/krieviski runājošs bez akcenta, kam kā bijušajam padarmijas jūras kājniekam bija vieglāk iefiltrēties vidē, kur grozās — atļauj un ielaiž, neļauj vai neielaiž — padkrievu bieži vien šovinistiskie militāristi un arī civilie ierēdņi. Tieši tādēļ Aleksandrs bija izdevīgs, ērts un arī ienesīgs — kinomateriāla ziņā noteikti.

    Saņēmis visu lielāko atzinību? Latvijā? Bez man zināmā Viestura ordeņa V šķiras vēl kādu? Ja zini, pastāsti, lūdzu: diez vai būšu vienīgais, kurš labprāt par to visu zinātu vairāk!

    Dievs viņu nolika?! Sadarbībā ar Juri Podnieku (arī) pats “nolikās”! “Veicas vienīgi tiem, kas veiksmei ir gatavi,” teica bijušais padžurnālistikas vecis Anatolijs Agranovskis, — tādām veiksmēm tajos apstākļos Saša Demčenko bija gatavs un lieliski sagatvojies. Viņam pašam vēl arvien diez vai esam gatavi mēs.

    +7
    -2
    Atbildēt

    0

austrisv 13.01.2011. 10.46

Visu cieņu šiem barikāžu aizstāvjiem, bet pie varas joprojām ir valsts nozadzēji, pie tam nu jau lembergs atkal pastiepis roku pēc jauna miljarda….

+10
-1
Atbildēt

0

Edzs 14.01.2011. 01.29

Ainars Bašķis
_…Tajā pašā 22.janvāra vakarā biju izsaukts uz MP sēdi, veltītu barikādēm. Ivars Godmanis deva rīkojumu atbrīvot tiltus pilnībā…_
~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~
shkiet Godmanis jau agrak, pirms 20.janvara uzstaja ka no visiem strateghiskiem objektiem apsardze un barikades ir janovac.
par Godmani janvara un augusta dienas varetu gramatu sarakstit, bet tam nederes melu detektors jo bus vajadzigas dzivu cilveku liecibas, daudzi no tiem kam butu ko stastit diezvai tagad gribes runat, kautvai autora jau pieminetais valdibas apsardzes vaditajs Andris Bunka.
neskaidribu tad bija daudz, bet jo talak no ta laika esam jo vairak ar tam samierinamies, paliek tikai episks stasts un epizodes ar daudziem jo dziljak mezha jo resnakiem partizanjiem.

+7
0
Atbildēt

2

@

Komentāri nav iespējoti šim rakstam

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu