Ja pirms 20 gadiem būtu tagadējās tehnoloģijas, vai barikāžu laika notikumu gaita būtu citāda?
Katrs, kam ir telefons ar «aci», tagad kļuvis par fotogrāfu. Par reportieri. Iedomājoties sevi pirms 20 gadiem Bastejkalnā ar mobilo vienā rokā un fotoaparātu otrā, Dienas fotogrāfs Aivars Liepiņš darbotos tikai ar otro. Jā, visticamāk, aktīvisti ātrāk nekā viņš pārsūtītu savas bildes tviterī vai augšupielādētu savus video YouTube. Tās pārpublicētu portāli un rādītu televīzijā. Ja vien, protams, nebūtu bloķēti visi sakari.
Taču fotogrāfs Liepiņš aizvien meklētu to, ko no viņa gaida: profesionālu kadru nākamās dienas avīzei. Tādu bildi, lai, uz to skatoties arī pēc vairākiem gadiem, nekļūdīgi varētu noteikt, kad, kur un kas tas bija. Ka 1991.gada janvārī cilvēki drosmīgi pulcējās kopā un sāka būvēt barikādes, lai apturētu padomju režīma pēdējās spazmas – vēlmi pārtraukt Baltijas valstu mēģinājumu atjaunot savu neatkarību.
«Šo laikmetu raksturo virspusējība, paviršums un diletantisms. Tu tici tiem miljoniem bilžu, ko tur ieliek?» Liepiņš man pretjautā par mūsdienu sociālajiem tīkliem. Atbildu, ka bilžu un ziņu gūzmā tomēr atrodu arī ko tādu, kam ticu. Piemēram, telefonbildi no saspridzinātā Madrides metro. Ticu bildei ar avarējušo lidmašīnu Hudzonas upē Ņujorkā. «Tu tici tām bildēm, jo redzēji pārpublicētu televīzijā vai avīzes portālā. Tu tici tam [otrajam] medijam!» saka Liepiņš.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.