Mainīt nebūs vienkārši 46

Leonīds Ribickis. Foto: Gatis Gierts, F64
Sanita Jemberga
Print Friendly, PDF & Email

Jaunais RTU rektors: augstskolas dublējas cilvēku ambīciju dēļ

Pirms gadumijas par Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) jauno rektoru ar trīs ceturtdaļu augstskolas Akadēmiskās sapulces dalībnieku atbalstu tika ievēlēts zinātņu prorektors profesors Leonīds Ribickis. Sarunā ar Ir.lv viņš atklāj grūtības, kas gaida pārmaiņu nesējus gan RTU, gan augstākās izglītības sistēmā Latvijā kopumā.

Kādas ir trīs lielākās RTU problēmas?
Pirmā un lielākā ir tā, ka mēs esam izkaisīti visā Rīgā. Lai no Mašīnbūves fakultātes aizkļūtu līdz Ķīpsalai, vajag pusotru stundu. Tas nozīmē – ja mums vajag mācībspēku, kas lasa lekcijas gan Ķīpsalā, gan Ezermalas ielā, viņš to nevar izdarīt. Izdevumi komunālajiem pakalpojumiem gandrīz 100 ēkās visā Rīgā – mēs esam lielākie īpašuma nodokļa maksātāji Rīgas pilsētā, Rīgas dome mums par to dod diplomus. Es uzskatu, ka tas ir galīgi bezjēdzīgi.

Valdības mums mainās katru otro gadu vismaz, un likumus par īpašumiem nevar pieņemt, kas ļautu tos nodot augstskolām, nezinu, no kā baidoties un kāpēc. Igaunijā varēja. Bija daža valdība, kur izglītības ministrs atnāca un teica – mani interesē vienīgi jūsu īpašumi. Lai gan tagad, ES struktūrfondus izmantojot, mēs varam taisīt pilsētiņu.

Kurš tad tāds bija?
Nu, bija tāds. Tagad ir izpilddirektors Rīgas domē.

Ā, Radzēvičs.
Otra lieta, ko studenti īpaši grib – lai mums būtu vairāk vieslektoru, ārzemju profesoru. Nav nekāds noslēpums, ka pie mums strādā cilvēki, kas ir vēl vairākus desmitus gadu vecāki par mani, kuri ir zinoši cilvēki, kuri var studentiem kārtīgi iemācīt pamatus, bet varbūt ir apstājušies savā izaugsmes potenciālā. Dažs labs, kas pārnāca no Aviācijas universitātes, ar lieliem akcentiem runā latviski, un dažiem jauniešiem tas nepatīk. Bet tā jau ir tāda sadzīve. Katrā ziņā moduļveida apmācību var ieviest, un tas būtu jādara. Ja jums ir viens kurss nedēļas garumā, tad var ielūgt to profesoru, kas nedēļu padzīvo un aizbrauc. Visi priecīgi. Arī mūsējie skatīsies, kas tas par brīnumcilvēku ir, un mācīsies līdzi.

Un kāda ir trešā problēma?
Finanšu problēma, kas, ja tā ņem, katram cilvēkam ir pirmā problēma. Mēs gribam, lai mums algas ir kā Eiropā, nevis profesori sadarbojas projektos, bet mēs saņemam 5–10 reižu mazāk nekā Dānijas vai Zviedrijas kolēģis. Mērķis ir viens: lai mums būtu pēc iespējas lielākas algas.

Atvainojiet par jautājumu, kuru uzskatīsiet par rupjību, bet es pirms nākšanas ieskatījos Jūsu amatpersonas deklarācijā. Tajā redzams, ka alga no vidēji 9000 latiem mēnesī ir nokritusi uz Ls 5300 mēnesī pērn. Tā ir maza alga?
Tas ir man, bet es runāju par profesoriem un docentiem, kam ir no 500 līdz 1000 latu. Tā nav salīdzināma ar tādu pašu Rietumu docentu algu. Es strādāju 2–2,5 slodzes un esmu tajā amatā, kur ir Ls 2500 amatalga kā prorektoram. Pārējais ir vakari, sestdienas, svētdienas, bet es pats uz to eju, neviens mani nespiež. Par sevi personīgi es nesūdzos.

Jūs esat administrācija. Vai Latvijas augstskolu vadību alga līdzinās Rietumu universitāšu vadītāju algām?
Nē, tā ir 5–6 reizes mazāka. Ja Šveicē Cīrihes tehnoloģiskās universitātes rektoram gada alga ir pāri miljonam, vai pusotra miljona frankiem…

Šveicē arī citi rādītāji ir lielāki. Samērība ir loģiska.
Mēs varam salīdzināt arī pēc studentu skaita, un arī tad tas būs pilnīgi atšķirīgs. Protams, ka dzīves līmenis atšķiras. No otras puses, bija arī 2008.gads, kad sasniedzām tādas algas, kas bija 2–3 reizes mazākas kā Dānijā vai Zviedrijā, un cilvēki pēkšņi sacerējās, ka tas būs ātri. Varbūt mūsu pašu vaina bija, ka papildus piešķirtos līdzekļus piešķīrām algu palielināšanai, varējām ielikt Rezerves fondā. Taču tobrīd tā darīja visas augstskolas, un sniega bumbas efekts ir nenovēršams.

Man ir stāstījuši, ka treknajos gados augstskolas uzpūta administrācijas, un, kad bija jāgriež, tās izgāja vismazāk skartas. Arī RTU tā esot problēma. Tā ir patiesība?
Varu runāt par savu institūtu [Industriālās elektronikas un elektrotehnikas institūts – red.] kur pasniedzēji ir pārsvarā jaunieši. Teikšu atklāti – saviem profesoriem algu fondu samazināju par 30%, bet visiem, kas ir jaunāki, samazinājums bija 10–15%. Man pašam kopumā alga samazinājās divkārt. Man ir jārūpējas, lai attīstās institūts un jaunieši nemūk prom. Mēs izdarījām tā, ka divas doktoru dāmas atrada finansējumu ārpus Latvijas – viena uz gadu, otra jau otro gadu Eiropas Transporta aģentūrā strādā, divi ir Tallinas tehnoloģiskajā universitātē stažēties, plus viens ir Vācijā. Pieci cilvēki atslogo mūsu budžetu, jo es darīju visu, lai viņi aizbrauktu, kur vēlas, jo viņi atgriezīsies. Mums ir arī daudz pētniecisko projektu, un visiem institūtā algas ir virs 1000 latiem. Manuprāt, tas ir normāli. Protams, ka RTU var atrast katedras, kur nav pētniecisko projektu, kur profesors sev uzliek maksimālo algu un pārējiem – cik sanāk, bet tās varbūt ir tādas izskaužamas lietas. Lai gan nav tik vienkārši.

Kas nav vienkārši?
Pirmkārt, ir fakultāšu pastāvība un tas, ko es saucu par RTU iekšējo kapitālismu. No laika gala visa nauda, kas nāk, tiek sadalīta struktūrvienībās, skaitot, cik ir studentu, cik kredītpunktu, cik viņi nopelna studiju procesā un zinātnē. Salīdzinājumam: ir profesors, kam ir Ls 3000 mēnesī, un profesors, kam ir Ls 1000. Viņiem ir vieni un tie paši amati, viņi ir aizstāvējuši vienus darbus, bet otrais nav tik aktīvs zinātnē vai studentu piesaistē savai programmai.

Es jau gribētu, kā ASV vai Eiropā citās valstīs ir, ka rektors ar profesoru noslēdz līgumu: tev gadā būs Ls 100 000, un tev jādara viss, lai piesaistītu vēl pusmiljonu. Ja pēc gada neesi izpildījis solīto, mēs laužam līgumu un ņemam citu. Bet ko mēs varēsim uzaicināt? Praktiski mēs varēsim uzaicināt tikai profesorus – labākus un līdzīgus – no Baltkrievijas, Ukrainas vai Krievijas, bet ne jau Ziemeļvalstīm, kas vispār nepieteiksies.

Mēs realitātē varam vienīgi spiest uz to, lai mūsu jaunatne ātrāk kļūtu par zinātņu doktoriem un būtu paši ietrenēti aktīvi piesaistīt naudu caur zinātni. Labi, mūsu budžets ir 30 miljoni latu, bet studiju budžets ir 10–12 miljoni (budžeta vietām). Tādam pašam studentu skaitam Dānijā ir ap 10 reižu vairāk. Visas universitātes salīdzina pēc reitingiem, un mums prasa, kāpēc jūs neesat TOP 100 vai TOP 500 universitātēs pasaulē, bet  otrajā vai trešajā tūkstotī. Salīdzinot, cik finanšu piesaistām universitātei un studiju procesam, ir brīnums, ka mēs esam tur, nevis pašās beigās, pie piecpadsmitā.

Un otrais process – zināšanu pārvēršana naudā – arī mums buksē, jo cilvēki uzskata, ka tā ir vējā izšķiesta nauda. Tāpēc mēs tagad paši finansējam: 2/3 bizness, 1/3 RTU, un taisām viņiem projektus. Katru gadu arvien vairāk un vairāk.

Jūsu programmā ir teikts, ka vēlaties sasniegt stadiju, kurā no biznesa piesaistītais finansējums pārsniedz valsts. Kāda šobrīd ir proporcija?
Apmēram 25% ir no biznesa.

Lai lasītāji saprastu – kas ir lietas, ko RTU ir spējusi biznesam radīt, un kas dod augstskolai ienākumus?
Pagājušajā gadā mēs pārdevām pirmo patentu.

Pirmo patentu vispār?
Jā, jo neviena universitāte, neviena katedra, līdz šim neko nebija pārdevusi. Protams, ir Organiskās sintēzes institūts, kas ir patentējis izstrādes, kas sākās pirms 30 gadiem. Mildronāts un tā tālāk – visu cieņu! Latvijas patents ir ar mazu vērtību, jo patentu tīrība netiek kontrolēta. Ir līgums ar Patentu valdi, ka viņi aizsargās. To, ka patents ir jauns, garantē pats pieteicējs, nevis kā ASV vai Eiropas patentam, kur veic patentu tīrības pārbaudi. Tā maksā ap 10 000 ASV dolāru. Mēs arī bijām rožainos sapņos, ka pieteiksim Eiropas patentus – divus laikam šogad esam pieteikuši. Protams, MVU ir naudas grūtības attīstīt produktu līdz tirgum. Mēs laboratorijā uztaisām, bet viņam vēl ir jāiegulda divtik, trīstik naudas, lai produkts būtu smuks kā ''Sony'' vai ''Philips''. Viņiem ir grūtības dabūt apgrozāmos līdzekļus bankās daudz prozaiskākām lietām, aizsardzībām un pārbaudēm.

Bet tas vienīgais patents?
Īpaši lielas brūces pārsējs apdegumam vai čūlai. Īpaši izstrādāts, ko tekstiluzņēmums var gatavot, īpašā veidā tamborējot audumu. Uzņēmums nopirka, lai varētu pieteikties uz ES fondu jauno tehnoloģiju naudiņu.

Vai tas ir normāli – augstskolai 20 gados spēt pārdot vienu patentu?
Nē, nav. Padomju laikos gandrīz katru trešo izgudrojumu, kur piedalījos, ieviesa, man pat nezinot. Vēlāk uzņēmumi atsūtīja informāciju un dabūjām drusku naudiņu. Tā bija valdības politika: jauno tehnoloģiju ieviešanas plāns.

Ja tas nav normāli, kur tad ir problēma: zinātniekos, kas nespēj radīt pielietojamus produktus, vai uzņēmējos, kam nevajag?
Abās. Vispirms zinātne tika nolemta iznīcībai: pirms neatkarības mums Rīgā bija 15 000 zinātņu doktoru, tagad ir ap 3000. Kaut kur jau viņi palika. Vairākums ārzemēs vai biznesā. Tiem, kas institūtos, galvenais ir 1–2 publikācijas gadā, bet tādās valstīs kā Latvija galvenajam būtu jābūt, ka viņš ir izstrādājis un ieviesis jaunu tehnoloģiju. Kāpēc Igaunija jau pirms 10–15 gadiem varēja uzticēt modernizēt universitātei savus tramvajus, bet pie mums to nedrīkst, jāiepērk visas tehnoloģijas no ārzemēm? Aizņemtu naudu tā nevar atprečot.

Ir jau arī otra puse – objektīvā realitāte, piemēram, RVR rūpnīca, kas saka, ka var uzbūvēt TGV vilcienu.
Esmu tur strādājis, un viss, ko Igaunis saka, jau tā arī ir: viņi paši to nedarīs, tā būs ''Bombardier'' tehnoloģija. Bet, ja tas notiek Rīgā, ir daudz labāk nekā tad, ja notiek Šveicē. Ja ienāk tehnoloģija, pilnībā atbalstu, ka tam jānotiek RVR teritorijā. Cilvēki jau tur ir un pamazām attīstās.

Ja grib tikai iziet uz programmēšanu un IT, nevis kaut ko ražot, var jau tā darīt, bet tā daļa mūsu biznesā nemaz nav tik liela. Pirms gada Tautsaimniecības padomē pētījām, kuras nozares ienesīgākās. Mūsu blondīnes no LTRK un LDDK beigās atnāca un teica: ko tu te esi saskaitījis? Noziņoju, ka lielākā pievienotā vērtība nav ne tai farmācijai, ne kokam, jo koksni mēs pārdodam neapstrādātu vai maz apstrādātu. Daudz vairāk ienes metālapstrāde un tās pašas informāciju tehnoloģijas. Un no tā visa iznāca? Slēdziens – jāatbalsta farmācija! Bet ko mēs darīsim, ja godājamam ''Grindeks'' īpašniekam ienāks prātā pārdot uzņēmumu kādam starptautiskajam milzenim, kas nākamajā dienā aiztaisa? Miljoni un miljardi eksperimentālajās ražotnēs paliks kam? Kaķiem? MVU metālapstrādē ir simtiem.

Bijāt ļoti diplomātisks, runājot par saviem mācībspēkiem. Ja noņem doktorantus, vecākos un vadošos pētniekus – cik ir vidējais vecums asociētajiem profesoriem un profesoriem?
Grūti pateikt, ap 55. Manā institūtā ir ap 35.

Cik liela problēma ir tā, ka vecie paliek, bet jaunie tāpēc nenāk?
Daudz labāk kā pēc 10 gadiem. Mums šogad aizstāvas 33 jaunie doktori. Pēdējos 4–5 gadus vidēji 30 aizstāvas un 20 paliek pie mums. Nesen veicu pētījumu Eiropas Universitāšu asociācijai, cik mums doktoru paliek pēc beigšanas. RTU 95% paliek par mācībspēkiem, ārzemēs – 5%. Mums viņiem nav problēmu attīstīt karjeru! Vienkārši jānomaina vecīši.

Cik ir liela konkurence uz pasniedzēju vietām?
Faktiski nav. Dažreiz ir divi uz vienu vietu. Mums akadēmiskais procents pasniedzēju vidū ir ap 60%, un katru gadu jau jaunieši nāk klāt.

Jūs runājat par vajadzību piesaistīt ārzemju studentus vismaz 10% no kopskaita, bet kāda tad ir konkurences priekšrocība? Kāpēc viņiem braukt uz RTU studēt?
Lētāk.

Vai tad?
Anglijā bakalauram tagad ir jāmaksā 9000 mārciņu gadā. Mums ir 1000–2000, atkarībā no programmas, arī dzīvošanas izdevumi mazāki.

Bet ķīnietis savu vienīgo atļauto bērnu sūtīs uz Angliju, jo tur ir daudz labāk. Objektīvi.
Es neesmu vienos uzskatos ar savu rektoru Ivaru Knētu, kurš savā būtībā uzskatīja, ka mums nevajag visus tos ārzemniekus, jo viņi ir teroristi. Tie, kas brauc no Āzijas – Pakistānas un līdzīgām valstīm. Kaut gan mans draugs Frančesko Profumo, kas ir rektors Turīnā, stāsta, ka valdība uzdod taisīt filiāles Ķīnā un citur, jo viņiem jāpiesaista ap 30% ārzemju studentu. Viņš to vien dara, kā braukā pa ārzemēm un meklē studentus. Mūsu gadījumā ir problēma pat ar ERASMUS un SOCRATES studentiem. Viņi atbrauc, bet te nav nevienas studiju programmas angliski.

Es nespēju saprast, kur ir jūsu problēma. Visi augstskolu rektori, kurus zinu, saka, ka tā ir problēma. Nu aizejiet visi kopā uz IZM un sakiet – ir problēma, vajag ļaut veidot programmas angliski!
Tā ir, bet man jau lielākais cīniņš būs ar mūsu fakultātēm, nevis ministriju. Iedomājieties, ķīmiķiem atbrauc viens doktorantūrā, angļu valodā runā. Viņi saka: mēs neko nemācīsim. Prasu – jocīgi esat, pie jums atbrauc ārzemnieks, grib studēt doktorantūrā, un jūs teiksiet, ka viņam jāmācās latviešu valoda, lai viņš varētu ķīmiju mācīties?! Tur lielākā daļa māk angliski to darīt.

Bet, ja māk, kāpēc nemācīs?
Tāpēc, ka tas ir papildu darbs: jāuztaisa kurss angļu valodā, un tā. Jums, protams, ir taisnība, ka mēs ievēlam profesorus, kas it kā zina visas prasītās valodas, bet spēj lasīt latviski un krieviski. Un ir ticis par profesoru. Kādā veidā?? Bet, ja prasīsi, tur nepaliks gandrīz neviena. Dažā fakultātē, ne jau visur.

Tā ir vēl viena lieta, ko man par jums teica. Viņš jau 11 gadu tur strādā, nekādu revolūciju nevar uztaisīt, jo cilvēks brīnišķīgi zina, kur problēmas, bet ir saaudies ar to drēbi, ir sistēmas daļa.
Mans lauciņš ir zinātniskā pētniecība, nevis studiju procesa vadība. Un 11 gados mēs zinātniskajā pētniecībā esam uztaisījuši revolūciju. Pēdējos astoņos gados RTU ir kļuvis par lielāko bāzes finansējuma naudas saņēmēju pētniecībā. Mums bija 50–60 pētnieku, tagad ir ap 500. Tā ir palielināti zinātniskie muskuļi, piesaistot pētniekus par attiecīgu samaksu.

Drusku pieskārāmies Ķīpsalas pilsētiņai. Turpat netālu Pārdaugavā taps Latvijas Universitātes (LU) pilsētiņa. Dzīvā spēka Latvijā ir maz un paliks arvien mazāk, kā redzams no prognozēm par studentu skaitu. Izskaidrojiet man kā vidējam latvietim – kāpēc vajag divas? Tas ir tas pats jautājums par augstskolu skaitu. Kurā pusē jūs stāvat?
Mūsu pusē, kas uzskata, ka Raiņa bulvāris 19 ir Politehniskā institūta galvenais korpuss, kas uz laiku nonācis citās rokās. Tas tā, jokam. Es tomēr domāju, ka tehnoloģiskā un humanitārā universitāte nebūtu jāapvieno. Kur tās ir tik lielas, ka ir 30–40 fakultāšu, top nevadāmas. Runājis esmu ar tādu administratoriem – kaut ko tādās ieviest ir bezcerīgi.

Mums šobrīd veidojas ļoti labas attiecības ar Latvijas Mākslas akadēmiju.

Ko jūs darāt?
Vienkārši sakot – viņi noformē mūsu produktu izskatu. Somijā pirms gada vai diviem apvienojās Helsinku tehnoloģiskā universitāte ar Mākslas universitāti un Ekonomisko kopā. Latvijā proponē – inovāciju plūsma, tehnoloģiski produkti, vajag ''spin-off'', jaunus uzņēmumus veidot. Mums RTU tas viss jau ir.

Es gan uzskatu, ka Rīgā vajag trešo universitāti, Rīgas Mākslas augstskolu, apvienojot visas tās četras. Nu un kas, ka Rīgā būtu trīs? Stradiņi, protams, ir paši par sevi.

Tas ir tas pats stāsts – kam mums ir vajadzīgas divas augstskolas ar medicīnas programmām, kas dublējas?
Dublējas jau arī tikai cilvēku kašķa dēļ.

Tur ir tā nelaime! Cilvēku ambīciju un kašķu dēļ mums ir vairākas medicīnas, izšķaidītas kultūras, dublējošas RTU un LU, un daudz no tā būtu loģiski apvienot. Es pat nerunāšu par mazzināmām privātajām, kuru diplomu var pielīdzināt gruzīnu anekdotei par autovadītāja tiesībām: nenopirku, man uzdāvināja!
Par to es nekomentēšu. Par pārējo – var jau teikt, tu tagad domā par citiem, nemaisies citu darīšanās. Lai gan es uzskatu, ka arī Latvijas Jūras akadēmija varētu mierīgi būt pie mums kā fakultāte, kā tā sākumā bija, un tai būtu sava doktorantūra. Tagad tādas nav vispār.

Kas ir iemesls pretestībai augstskolu apvienošanai – personālijas, kašķi, bailes par savu vietu un algu, vai kāds racionāls pamatojums?
Viens varētu būt vara – lai gan es neteiktu, ka tā gluži ir vara, rektora postenis. Ja valdība būtu gudra, tā pateiktu: tie, kas apvienosies, dabūs divreiz lielāku finansējumu. Visi apvienotos rīt, un paliktu kopā ja ne uz mūžu, tad vismaz tik ilgi, kamēr pietiks naudas.

Komentāri (46)

kasparslicitis 06.01.2011. 21.50

bēdīgs stāvoklis
mācījos Rīgas biznesa institūtā “executive MBA” programmā. Intervējamais pasniedza inovācijas priekšmetu. Pēc pirmās nodarbības visi studenti uzrakstījām pieprasījumu atsaukt viņu.
Profesors atnāca uz nodarbībām, teica, ka mums jālasa grāmatā tāda un tāda nodaļa, bet viņam jāiet uz šaušanas sacensībām, jo nodarbojoties ar tiesāšanu.
izcils pedagoģisks sniegums
🙂

ja nopietni, domāju, ka viens no lielākajiem šķēršļiem augstkolu attīstībā ir viņu pašu satversmes/statūtu punkts, ka rektoru ievēl no pašu vidus, tādejādi reproducējot rektora amatā “insaideru”.
daudzviet pasaulē ir gluži pretēji.

otra bēdēga lieta ir no padomju laika mantotā sadalītā zinātnes sistēma – universitātēs/tās institūtos un Zinātņu akadēmijas sistēmā. rezultātā studenti neredz izcilus zinātniekus, kuriem varētu sekot un ZA sistēmas zinātniekiem nav pedagoģiskās prakses, lai tādejādi netieši rekrutētu jaunos zinātniekus.
dārgi arī, protams

+13
-1
Atbildēt

0

Aivars Krauklis 06.01.2011. 13.31

No RTU (toreiz – RPI) izkūņojos 70-to vidū un šā tā izdzīvoju, pa reizei papildinoties pašmācībā, līdz apmēram pirms desmit gadiem salasījos, ko nu māca topošajiem amatbrāļiem. Bija uzradusies kaudze tēmu, kas tajos laikos vai nu nebija zināmas, vai, vēl trakāk – neiespējamas un nepieļaujamas padomju zemē.
Ar čomiem sākām gudrot par lūgšanos pēc kādiem vakara kursiem, par laimi visi jutāmies maksātspējīgi. Ilūzijas izzuda uzzinot, ka jaunās gudrības māca tie paši pazīstamie, kas pirms 30 gadiem vecās, pie tam to, ko mums vajadzēja, tā arī praksē nebija ne pa gabalu redzējuši, kur nu vēl darījuši. Tā arī paliku nepārmācīts, cik galvas tukšums sapelna, tik paša mugura apmaksā. Pa reizei ar tiem pašiem vecajiem čomiem lauzām galvas, ko iesākt, ja darbā jāņem kāds svaigāk izstudējis.

+8
0
Atbildēt

0

kris pith 06.01.2011. 15.05

Interesants viedoklis – un pie reizes arī patīkama pārmaiņa sadzīviskajā viedokļu pelēcībā. Jā, nav pa straumei, bet kas tur slikts? Pa straumi peldēdami jau arī esam nonākuši tur kur esam 🙁

+4
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu