Modernā zinātne ir īstā fantastika, – Potera sāgas jaunāko filmu vērtē akadēmiķis
Kad piekritu uzrakstīt pārdomas par jaunāko Harija Potera filmu, jutos dīvaini. Pēdējo gadu pētnieciskā un pasniedzēja darba slodzes dēļ LU un tagad Saeimas deputāta pienākumu dēļ pat neatceros, kad pēdējo reizi esmu bijis kinoteātrī. Tomēr, tā kā bija valsts svētku brīvās dienas, piekritu un pārliecībai uzaicināju līdzi uz kino dēlu Emīlu ar viņa draudzeni Leldi. Nevarētu jau teikt, ka esmu galīgs nezinītis: kādu no pirmajām filmām par Poteru redzējis biju, gan īpaši neiedziļinoties.
Jau ejot pirkt biļetes, domāju, kas tad ir stāsti par Hariju Poteru, Gredzenu pavēlnieku, Nārnijas hronikām un citi līdzīgi Anglijas intelektuāļu sarakstītie daiļdarbi. Patiesībā tie nav nekas cits kā mūsdienu pasakas. Tūdaļ nākamā doma: kāds tad patiesībā bija, ir un nākotnē būs pasaku uzdevums? Tās bērniem un pusaudžiem iemāca ētiskās patiesības: kas ir draudzība, uzticība, mīlestība, kas ir labi un kas ir slikti. Un patiesībā to pašu pēc filmas pateica arī Emīls un Lelde.
Cik daudzi no mūsdienu vecākiem Latvijā stāsta vai lasa bērniem pasakas? Laukos laikam daudzi, īpaši vecmāmiņas vai vectētiņi, vai inteliģenti vecāki. Bet Rīgā, kur labi pieejams internets un TV? Vai šie abi spēj aizvietot pasakas un teikas? Mana sieva Margarita, noklausījusies uzrakstīto, teic, ka šodienas literatūra, ieskaitot viņas iemīļotos rakstnieka Stīvena Kinga darbus, nemaz nav pasakas, bet gan modernā realitāte, savijusies kopā ar fantāzijas pasauli. Jautājums – kas mūsdienās ir fantāzija? Es kādā intervijā reiz teicu, ka modernā zinātne ir īsta fantastika.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.