Teātris ar žņaugšanu • IR.lv

Teātris ar žņaugšanu

4
Andris Keišs Otello lomā. Foto — Gints Mālderis

Viljama Šekspīra asiņainā traģēdija Otello – tas ir dzīvespriecīgi pavadīts vakars

Neceriet, ka šajā Jaunā Rīgas teātra izrādē viss būs skaisti un apātiski medaini. Lielākā daļa teātra gājēju taču zina, ka otrā cēliena beigās, pajautājot, vai Dezdemona pirms miega jau ir lūgusies, Otello savu skaisto sievu nožņaugs. Tikai kā? To, ka žņaugs, publika jau zina, kad no garderobes dodas uz trešo stāvu, lai visu to redzētu. Atradu Google šādu aizkustinošu Šekspīra tekstu, ko izrādē saka melnādainais karotājs Otello: «Ir viņai mīļa mana sūrā dzīve, / Man viņas skaidrā, līdzjūtīgā sirds.» 

Nenoliegšu, ka, ejot uz izrādi, gluži tāpat kā vidējais teātra gājējs, drusku pat gaidīju grezni tērptu mori un vismaz stilizētas Venēcijas dekorācijas. Taču nekā tāda Māras Ķimeles režisētajā izrādē nebija. Uz skatuves dzīvojās moris, kuram no sirds noticēju, un noticēju arī Venēcijas vai ostas pilsētas Kipras klātesamībai izrādē.

Brašā venēciešu karavadoņa Otello (spēlē Andris Keišs) ieairēšanās ostā izrādes sākumā atkal uzjundīja pārliecību, ka teātra spēks ir attaisnotā vienkāršībā, kura spēj izraisīt pat skatītāju aplausus. Izrādās, ka nav jālauž siena, lai uz skatuves dabūtu kuģi (māksliniece Inga Bermaka). To un daudz ko citu asprātīgi var radīt ar kastēm, caurulēm un gribēšanu. Ticu, ka daudziem skatītājiem pat neradās jautājums: «Tiešām kuģis?» Izrādās, ka tā var rasties izrāde. Citos teātros daudzi mokās ar jautājumu, kur dabūt naudu, lai to caurumu sienā atkal aizmūrētu. Taču naudas meklēšanas laikā izrādes nerodas.

Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:


Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu