Par rakstu «Ar Lauru. Bez Terēzes» (Ir nr.27, 7.X)
Iepriekšējās nedēļas žurnālā rakstā Ar Lauru. Bez Terēzes par garīgi slimajām mammām un viņu mazuļiem ir krāšņi izstāstīti likteņi, bet, manuprāt, trūkst godīga skata uz bērniem un viņu iespējām. Jā, garīgi slimiem cilvēkiem, kas joprojām ir stigmatizēti un bieži vien izraidīti no sabiedrības, ir jābūt tiesībām uz ģimenes dzīvi. Taču – kā aug dvēseliski sirgstošu mammu bērni?
Protams, mamma ar garīgās veselības traucējumiem, ja vien veselības stāvoklis to ļauj un varas iestādes viņu nav atzinušas par rīcībnespējīgu, spēj par mazuli parūpēties, kamēr bērns ir maziņš. Viņa rūpīgi maina autiņus, baro, apčubina mazo. Ada cimdiņus un zeķītes. Un samīļo. Bet – kas notiek, bērnam augot? Ģenētiķi ir skaidri pateikuši – tas, ja mamma sirgst, teiksim, ar garīgu atpalicību, nenozīmē, ka slimība iedzimta arī bērnam. Kā tad viņš, dzīvodams kopā ar slimu mammu, intelektuāli attīstās? Mēs taču visi zinām, cik svarīgas bērnam ir sarunas ar vecākiem. Kādas perspektīvas ir bērnam, kura mamma viņu audzina īpaša asistenta uzraudzībā? Kā jūtas bērns sociālajā vai grupu mājā?
Esmu adoptētas meitiņas mamma, un man ir nācies iepazīt vidi, kurā mīt vecākiem atņemti vai pamesti bērni. Zinu, kādu lēcienu attīstībā piedzīvo bērns, nonākot ģimenē. Viņam beidzot sākas aizraujoša pasaules izzināšana kopā ar cilvēkiem, kas spēj izskaidrot procesus un likumsakarības. Manai meitai patlaban ir «kāpēcīša» periods, un man krietni jāpiepūlas, lai bērnam saprotami izskaidrotu daudzās it kā elementārās patiesības. Kā ar šiem jautājumiem galā tiek māmiņas, kuras, būsim atklāti, ierobežo gara spējas? Vai viņu mazajiem garām nepaslīd svarīgas lietas, ko izbauda citi bērni? Piemēram, pat tik elementārā grāmatu lasīšana.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.