Treknā izglītība 33

Edijs Pālens, F64
Laila Pakalniņa
Print Friendly, PDF & Email

Pieprasītākās studiju programmas nerada kvalitatīvu konkurenci

Manuprāt, nav liela jēga sašust vai gluži pretēji – sajūsmināties par to, ka Latvijas Universitātē (LU) uz populārāko studiju programmu – apmēram 25 budžeta vietām – līdz otrdienai, kad beigsies pieteikumu pieņemšana, pretendentu, visticamāk, būs krietni vairāk par tūkstoti. Šobrīd var prognozēt, ka tā tas notiks vismaz ar programmām „Komunikācijas zinātne”, „Tiesību zinātnes”, Angļu filoloģija”, un , iespējams, arī „Vadības zinības”.

Turklāt minētās programmas pēc saņemto pieteikumu skaita ir līderes ne vien LU, bet arī Latvijas Lauksaimniecības universitātē un Rīgas Tehniskajā universitātē piedāvāto programmu vidū. Un, lai gan šobrīd nav pieejama kopējā statistika, visdrīzāk runa ir par populārākajām programmām Latvijā.

Protams, topam ir sava acīmredzama loģika – gan aktuālā (piemēram, „Vadības zinības”), gan mūžīgā (juristi), un tā, protams, ir saistīta gan ar to, kas notiek valstī kopumā, gan izglītības sistēmā atsevišķi. Taču pārmest jaunajiem cilvēkiem triviālu izvēli un oriģinalitātes trūkumu nav jēgas. Jo gribēt nav liegts. Turklāt man šķiet, ka pat vajag gribēt. Vajag stāties tur, kur gribas, neskatoties uz to, vai tur stājas daudzi vai daži. Un konkurencei vajadzētu kļūt par zināmu garantiju principam – jo programma populārāka pieteikumu iesniegšanas laikā, jo izcilāki studenti to apgūst, un, galvenais, jo gudrāki un talantīgāki speciālisti tiek Latvijas valstij un jo lielākas uzplaukuma izredzes konkrētajai nozarei.

Taču, izrādās, konkurence nav īsti konkurence par iespēju studēt konkrēto priekšmetu, bet drīzāk – sacensība par budžeta vietām. Jo, kas attiecas uz jomas popularitāti, tā tiek prognozēta, un, piemēram, LU tajā piedāvā salīdzinoši milzīgu iespēju studēt par maksu. Piemēram, šobrīd vispieprasītākajā komunikāciju zinātnes programmā ir 25 budžeta vietas (tādejādi valsts formulēta nepieciešamība), taču maksas vietas ir 300, un tām var vēl pieskaitīt neklātienes (tikai maksas) 150 studiju vietas. Proti, budžeta un maksas vietu attiecība izskatās ļoti pārspīlēta. Un, šķiet, liecina par tirgus ekonomikas mežonīgākajām izpausmēm. Salīdzinājumam, piemēram, bioloģijas fakultāte piedāvā 60 budžeta vietas un 20 maksas vietas, fizikas programmā ir attiecīgi 60 un 40 vietas.

Interesanti arī salīdzināt, piemēram, iespēju mācīties „Baltu filoloģiju” un „Moderno valodu un biznesa studijas”. Budžeta vietu skaits (lai vai kā, bet šim skaitlim taču ir kāds sakars ar valsts pasūtījumu, t.i., plānoto nepieciešamību) pirmajā – 65, otrajā – 10. Taču pieteikumi daudz vairāk tiek saņemti Moderno valodu un biznesa studiju programmai, kas arī acīmredzot ticis prognozēts – te ir 100 maksas vietas, bet „Baltu filoloģijai” tādas ir 60.

Šāda pieprasījuma apmierināšanas likumsakarība varbūt katrā atsevišķā gadījumā ir saistīta ar vēl kaut ko, bet principā tā saucas tirgus. Turklāt tāds tirgus, kas, šķiet, pārkarst jeb savā ziņā atgādina trekno gadu tradīcijas jaunu auto un jaunu dzīvokļu iegādē. Jo naudas jau principā nav. Un nav taču arī reāla pamata domāt, ka zināšanas, kas iegūtas uz parāda, spēs šo parādu atpelnīt (vai, piemēram, ir kaut jel mazākais sakars ar realitāti, t.i., ar Latvijas tautsaimniecību tam, ka vienā gadā komunikāciju zinātni uzsāk studēt 475 cilvēki, un lielākā daļa, visticamāk, par aizņemtu naudu).

Diemžēl LU šajā gadījumā pat diez vai var nosaukt par kārdinātāju, kas piedāvā uz kredīta iegādāties sapni – vairākumā gadījumu mācību iestāde viduvējam studentam ļauj realizēt inerci jeb tradicionālo lietu kārtību, ka pēc skolas jāmācās augstskolā, bet to, kas notiks pēc tam, gan jau redzēs. Varbūt tad tiešām ir jēdzīgāk iekulties parādos, iegādājoties ekskluzīvu un savai pirktspējai neatbilstīgu auto. Jo laikam taču daudz sāpīgāk un depresīvāk varētu būt palikt bez darba un ar kredītsaistībām situācijā, kad it kā esi darījis to, kas principā jādara – kaut kur mācījies.

Pārāk lielas iespējas populārākajās jomās studēt par maksu pilnīgi noteikti nav izdevīgas ne studentiem, ne valstij. Turklāt pie tik neproporcionālas budžeta un maksas vietu skaita attiecības diez vai augstskola var aizbildināties ar izcilības veicināšanu konkurences apstākļos. Sašaurinājums, pa kuru pie zināšanām tiek pēc iespējas labāki studenti, it kā loģiski būtu jāveido uzņemšanas procesā. Tāpēc, šķiet, Latvijas tautsaimniecībai nevajadzīgu studiju vietu tirgošana varētu būt izdevīga tikai augstskolai un bankām.

Nu, un vēl varbūt statistikai. Jo Eiropas Komisijas izstrādātā stratēģija „EU 2020” paredz, ka līdz 2020.gadam ikvienā Eiropas Savienības dalībvalstī vismaz 40% iedzīvotāju jābūt ar augstāko izglītību. Latvijā šobrīd esot 26%. Taču, ja arī šis rādītājs ir jāuzlabo, tad ne jau tāpēc, lai formāli īstenotu EK stratēģiju – bez jēgas un uz mūsu ne īpaši turīgās valsts iedzīvotāju rēķina.

Tāpēc izglītības tirgū bez pašas tirgošanās jēgas vajadzētu būt arī preces, t.i., izglītības jēgai. Bet attiecībā uz to, ko darīt ar (var arī teikt – kā izmantot) jauniešu milzīgo interesi tieši par atsevišķām studiju programmām, interesanta man šķiet LU rektora Mārča Auziņa šīs nedēļas žurnālam „Ir” izstāstītā ideja: „Tie būtu kursi jomās, kas cilvēkus interesē, taču tāpēc vien viņiem nebūtu šī joma jāstudē augstskolā. Teiksim, mani interesē antīkā literatūra. Augstskolām būtu jāpiedāvā šāds acīmredzot maksas pakalpojums – kursi, kuros, nepretendējot uz akadēmisku diplomu, būtu iespējams par šo tēmu uzzināt kaut ko vairāk.”

Komentāri (33)

aivarstraidass 23.07.2010. 16.41

Šī ir vispārēja problēma – augstskola labprāt un par lielu cenu pārdod kaut kādu nesaprotamu produktu, studenti parakstās par milzīgām kredītsaistībām, banka labprāt aizdod un pēc tam (ja izglītība nerada jūtamu pieaugumu cilvēka ienākumos) kredītņēmējs jūtas apkrāpts – pazaudējis gan laiku, gan naudu. NYTimes nesen publicēja rakstiņu – jauna kaliforniete Cortney Munna mācījās New York University – viņas kredītsaistības pārsniedz 100 tūkstošus, darbu tagad grūti dabūt. Viņas specialitāte – “women’s studies and religious studies”. Sk. http://bucks.blogs.nytimes.com/2010/06/01/more-on-cortney-munnas-student-loan-saga/ un agrākus rakstus par studentu kreditēšanas tēmu.

Ņemot vērā to, ka Latvija ir mazs darba tirgus, augstskolas reitings nevienam (ieskaitot pašas augstskolas) neinteresēs – visu nosaka neformāla reputācija. “Caveat emptor!” – “Lai pircējs piesargās!”.

+10
0
Atbildēt

2

    snjuu > aivarstraidass 23.07.2010. 23.17

    = Šī ir vispārēja problēma – augstskola labprāt un par lielu cenu pārdod kaut kādu nesaprotamu produktu, studenti parakstās par milzīgām kredītsaistībām=
    ===
    LR nav lētākā vieta, kur studēt, bet kredītsaistības nosaukt par “milzīgām”…

    0
    -1
    Atbildēt

    0

    ilmisimo > aivarstraidass 24.07.2010. 07.57

    /..aliforniete Cortney Munna mācījās New York University – viņas kredītsaistības pārsniedz 100 tūkstošus../

    19.gs. andelējās ar muižnieku tituliem .Tagad ar diplomiem.
    Prestiža lieta.

    +1
    0
    Atbildēt

    0

Jânis Íerâns 23.07.2010. 18.37

Mani gan vairāk interesē kāpēc vēl līdz šim brīdim nav izveidota kvalitatīva atskaites sistēma (kā tas ir ārzemju augstskolām) kur būtu iespējams redzēt visu augstskolu absolvējušo cilvēku atsauksmes par studijām un par to, kāds ir viņu ieņemamais amats un atalgojums pēc studiju pabeigšanas. Visticamāk, ļaujot cilvēkiem iepazīties ar šādiem pētījumiem mēs redzētu pavisam citu ainu pie iestāšanās, bet tas noteikti nebūtu izdevīgi augstskolām.

Un par kādu valsts pasūtījumu mēs vispār runājam? IZM tak nevienam nav ne jausmas par tādām lietām…

+11
-2
Atbildēt

1

    Juris Millers > Jânis Íerâns 24.07.2010. 21.46

    Tādas atskaites var veidot ikviens, bieži vien to dara studentu pašpārvaldes – attiecīgi, ja gribi lai tādas būtu un esi students: uz priekšu! Dari!

    0
    0
    Atbildēt

    0

SairaM 25.07.2010. 13.56

Nu te atkal ir vērts pieskarties tieši studiju kvalitātei. Es nevienā diskusijā neesmu dzirdējusi, ka kāds mēģinātu aizskart jautājumu par studentu darbu plaģiātismu. Man ir bijusi laime pamācīties Jaunzēlandē un tur bija tā – ja students atnes svešu darbu, studentu momentā atskaita no augstskolas un pie viena, ja ir studenta vīza, to atņem. Tāpēc visi, kas maksāja bargu naudu, mācījās ļoti nopietni un saņēma atbilstošas atzīmes, kam bija vērtība! Mūsu problēma ir tāda, ka pasniedzējs un students ir vienā ierakumu pusē. Pasniedzēji bieži vien, naudu pelnot, strādā vairākas slodzes dažkārt pat vairākās augstskolās, un neiespringst uz darbu patiesuma pārbaudi. Studenti, savukārt, kā vienmēr, meklē vieglāko ceļu. Bet ja students nevar “pavilkt” (darba, slinkuma vai iedzimto intelektuālo spēju dēļ), viņu nepārceļ nākamajā kursā un nekāda nauda nelīdz. Bet mums naudu grib visas skolas un tāpēc piecieš melus, un beigās % speciālistu no skolām nāk ārā maz, un diplomam nav nekāda baigā svara.

+4
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu